Vagabundo Mundo

2010-10-16T22:44:00.000-07:00

Lauras dzimšanas diena ir nosvinēta godam un esam gatavi atvadīties no Varanasi. Jauno maršrutu esam izstrādājuši viltīgu, pametam Varanasī jau pusdienlaikā, lai ar tumsu ierastos Lucknow, kurā mums jāuzgaida dažas stundas līdz vilcienam uz Saharanpuri. Pauze ir akurāti tik gara, lai mēs paspētu aiziet līdz centram un pārmaiņu pēc apēst pa kādam ne-veģetāram gardumam. Lucknow ir diez gan musulmaniska pilsēta, tā ka varam it viegli tikt pie grillēta cāļa, kebabiem, gaļas rullīšiem u.tt. Kopumā jāsaka, bija garšīgi un atlika laiks arī nelielam interneta mirklim, bet esam atkal vilcienā un nakts garumā ripinamies uz rietumiem. Saharanpuri ne ar ko īpašu neizceļas, vien esam aprēķinājuši, ka no turienes var tikt tālāk uz mūs interesējošo Rišikešu. Un aprēķinos nav jāviļas, nomainam zibenīgi vilcienus un ar vēl vienu pauzi Haridvarā tiekam līdz pat Rišikešai. Ceļā esam pavadījuši pusotru diennakti un ir tumšs, tā ka nolemjam palikt LP rekomendētā viesnīcā, tā aiztaupot naktsmītnes meklēšanas “priekus”. Pirmais iespaids par Rišikešu ir visai interesants, esam nonākuši tūristu kvartālā, kas ir tāda kā saliņa prom no pārējās pilsētas, visas viesu mājas ir pilnas ar gringo tipa tūristiem, visi restorāni ēdienkartes sāk ar Continental, kam seko Israeli un Italian. Kaut arī tiekam pie labām istabām un nokaulējam cenu labi zemu, esam gatavi pārvākties uz “īsto” pilsētu jau no rīta.
Smieklīgi, bet no rīta noķeram to pašu taksistu, kas mūs atveda iepriekšējā vakarā un fiksi vien esam pie Gangas, gar kuras svētajiem augšteces krastiem tad arī izvietojusies visa Rišikeša, kas slavena ar saviem ašramiem, jogijiem, tempļiem, svētceļniekiem un superseno vēsturi, kuras dažas no svaigākajām lapām aizsākuši The Beatles. Sešdesmitajos gados Bītli Rišikešā pavadīja diezgan labu laiku un būtībā viss Baltais albums vismaz sākotnēji ir tapis tieši šeit, vienā no Riškešas ašramiem. Arī mēs vēl neesam atmetuši domu par kādu laiciņu ašramā, kas ir tāda kā klostera tipa jogas un meditācijas nometne. Visu rīta cēlienu pavadam meklēdami “īsto” ašramu, nonākam pie fanāta kalnos, apskatam gringo ašramu, kas orientēts uz jaunāko pensionāru paaudzi, citu gringo ašramu, kas orientēts uz mazāk maksātspējīgiem jaunākās paaudzes tūristiem, tad ieslīdam vēl askētiskākā uz vietējiem orientētā ašramā, kas šķiet daudz maz pieņemams, vien viņi remontē savas labākās istabas un mums var piedāvāt tikai īstākās celles, un visbeidzot nospriežam, ka ašrams nav priekš mums, labāk palikt viesnīcā un aiziet uz kādām jogas nodarbībām mazākā iestādījumā.
Atrodam gan viesnīcu, gan jogas centru, kas trenē profesionālus jogas skolotājus. Jau nākamajā rītā dodamies uzsākt mūsu jogas gaitas, kas sākas astoņos. Kaut kā jau sākumā man izveidojas konflikts ar skolotāju, kurš mēģina iestāstīt kā mans ķermenis jūtas labāk un kā viņš labāk atpūšas... Nu zini, es jau nu zinu vislabāk, kas manam rumpim patīk. Divarpus stundu garumā saprotu, ka joga viņam nepatīk. Tiesa gan nevar noliegt, ka tie vingrinājumi var būt visai noderīgi un veselīgi, bet tās lietas jādara pamazām, nevar taču sagaidīt, ka es pēc stundas ilgas nodarbības stāvēšu uz galvas vai balansēšu uz rokām visu savu masu, kas salocījusies piecos līkumos, kaut gan Laurai un Alem tas izdodas. Diena paiet diez gan veikli, jo pilsētā, kas šķiet dzīvo uz tūrismu un svētceļniekiem vien ir pa pilno ar visādiem nepāliešu, tibetiešu, indiešu veikaliem, interesantām grāmatnīcām un restorāniem. Tā kā esam vīlušies jogas skolā un diez ko nefanojam par tūristiskuma priekšrocībām, sākam jau plānot nākošo gājienu, vien sanāk nedaudz piebremzēt, jo Laura nejūtas diez ko labi.
Par spīti cerībām, ka tas ir tikai kārtējais karija-baktēriju uzbrukums un no rīta viss jau atkal būs labi, termometra stabiņš negrib krist zem 39.5 C ar visu paracetamola palīdzību. Divas dienas virs 39 nav joks, un meklējam padomu pie ārsta, kurš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, jo simptomi nav pārāk viennozīmīgi. Paiet laiks cīņā ar indiešu med-birokrātiju, kuru mēs diez ko negribam zaudēt un sākam cīņu ar baktēriju (galvenais aizdomās turamais) vēl pirms rezultātiem. Nav īsti skaidrs, kas bija ar Lauru noticis, bet antibiotikas šķiet nostrādāja un temperatūra nokrīt uz 35 jau nākamajā dienā, kas gan nenozīmē, ka esam gatavi sēsties vilcienā, lai atvadītos no Riškešas. Paliekam šeit vēl dažas dienas un beigās izrādās, ka paskrējusi nedēļa.
Kopumā Rišikeša nav slikta vieta, kur pavadīt laiku, ja tāda netrūkst, it sevišķi, ja tevi interesē visādas hindu, jogas, tantras, numeroloģijas u.tt. lietas. Ziemeļu daļa gan ir pārblīvēta ar tūristiem paredzētiem iestādījumiem, bet līdzsvaru var atrast dienvidu kvartālos, kur Rišikeša pārtop par visparastāko Indijas pilsētu, ar tirgu, saldumu veikaliem, ielas ēstuvēm, kurpniekiem, aptiekām un traģisku satiksmi. Dienviddaļā mana daudz mazāk tūristu, kuri šķiet meklē mājas prom no mājām un lielāko daļu sava laika pavada ap Lakšmandžulas tiltu, sēdēdami vācu maiznīcās, kuru saturs diez ko neatbilst nosaukumam, lielākoties nav tur ne vāciešu, ne maiznīcu (visas maizītes tiek ceptas kaut kur citur) un ap galdiņiem sēž tumsnēji jaunieši, kas savā starpā sazinās jidišā un uzkož pa kādam falafel.

Happy birthday

2010-10-13T01:12:00.001-07:00

Rīts sākas mierīgi, lai gan mani pārsteidz Jāņa sarūpētā šokolādes kūka. Ir karsts un mēs steidzam uz jumta ķerties tai klāt. Otrais pārsteigums – šokolādes kūka galīgi negaršo pēc šokolādes (par ko gan no vienas puses nevajadzētu brīnīties, jo esam Indijā, un viņi jau šokolādi neizniekos likdami iekšā kūkā, tik nedaudz šokolādes tipa glazūrai... varbūt), īpaši dīvaini garšo pirmais kūkas kumoss, ar katru nākamo ir nedaudz labāk, līdz beigās pa četriem esam notiesājuši pusi. Un tad Ale, dzerams savu ikrīta masala tea, man saka, ka viņš šodien ir gatavs darīt visu, ko vien es vēlos. Galvā ienāk tikai viena doma – ejam uz peldi Gangā! Iesākas tas kā joks, bet kad Jānis paziņo, ka viņš jau nu noteikti ies peldēties, arī Ale arī nevar atpalikt. Diemžēl Katja ir nepielaužama un vēl cenšas mūs attūrēt, bet pēc nedēļas Varanasi esam kārtīgi nobrieduši lielajam notikumam, atliek tik atrast “tīrāko” vietu. Izvēlamies mūsu hostelim tuvāko gatu (tas pats, kur nonstopā tiek mazgāti un dedzināti mirušie), un arī pati “peldvieta” ilgi nav jāmeklē, viens vietējais mūs laipni aicina svētaja upē, izstāsta, cik pakāpienu ir uz leju zem ūdens un kurā virziena labāk nedoties lielās straumes dēļ. Atliek tik doties iekšā! Tas nemaz nav tik grūti kā mēs sākumā bijām iedomājušies, nedaudz paplunčājamies un pietiek. Pēc dušas kartējā pastaiga gar Gangu, pa vēl neizpētītām vietām, kad uz vienas no simtiem šaurajām ielām man un pretij nākošajai govij nesanāk īpaši labi izmainīties un viņa man ar vienu ragu iebada vederā. Droši vien, ka ne speciāli, laikam viņa galvu vienkārši bija sagriezusi uz vienu pusi un es jau esmu tā pieradusi pie viņām, ka necenšos ieturēt nekādu distanci vai pat nepamanu, ka man pretī nāk govs = ))))

Rāma Nāma Satahē

2010-10-08T09:25:00.000-07:00

Rāma Nāma Satahē... tie ir vārdi, kurus ik pa dažām minūtēm skaļi izrunā bēru gājiena vadītājs un kurus skaļi atkārto mirušā nesēji. Nevaru gluži pretendēt uz precīzu transskripciju latviešu valodā un vēl jo mazāk uz precīzu tulkojumu, bet pa lielam tas ir pilnais hindu dieva Rāmas vārds. Vietējie saka, ka pilnais vārds sevī ietver ideju, ka Rāma ir vistaisnīgākais un droši vien, ka viņš tāds ir, jo no šīs bēdu lejas (indieši domā, ka dzīve uz zemes ir nožēlojama) atpestī ikvienu.
Manukarnika gats (templis) atrodas Gangas krastā, lai līdz tam nokļūtu jāsēžas laivā vai jāmaldās pa vecās Varanasī labirintiem. Varanasī ir pati vecākā pilsēta pasaulē, kas nepārtraukti eksistējusi nu jau vairāk kā četrus gadu tūkstošus un ne velti tā ir viena no vissvētākajām vietām hinduisma piekritēju vidū. Manukarnikas apkaimes ieliņas, kas veido jau pieminēto labirintu ir ne platākas kā trīs metri, kas ir gana, lai tur izmainītos n-tie gājēji, nesēji, bēru gājieni, motociklisti, svētās govis, kas šeit ir kuplā skaitā, un visādi citi indiešu sadzīves dalībnieki. Lai arī ieliņas ir šauras un gana netīras, netrūkst šeit nekāda veida tirgoņu, vienīgi zīda un rotu veikali noslēpušies no nemitīgās miroņu plūsmas, kuru it jauki var vērot sēžot uz viena soliņa ar kādu mūžīgo beteli kožļājošo indieti un dzerot aukstu lassi no māla trauciņa, kurš pēc tam tiek izmests turpat renstelē, kas kalpo gan kā notekūdeņu kanāls, gan miskaste, gan sile govīm, kazām un suņiem, gan publiskā tualete. Līdzīgs liktenis kā māla podiņus, no kuriem tiek dzerta tēja vai lassi, piemeklē arī no koku lapām izgatavotos trauciņus, kuros tiek pasniegti visi gardie ielas ēdieni, par kuru lieliem apjūsmotājiem esam kļuvuši. Arī vietējie ēd ļoti daudz ielas ēdienus, tomēr tur ir savas likumsakarības, ar kurām mēs vēl neesam tikuši skaidrībā, proti, ne katrs ēdiens ir pieejams, katrā diennakts stundā, no rītiem topā ir vieni ēdieni, tad parādās citi, bet vakara repertuārā jau vairs nav atrodami rīta našķi, kurus nomainījuši citi gardumi. Indieši ēd bieži, bet ne pārāk daudz, kas neizbrīna, jo ir diezgan karsts un pilns vēders ari šajā sakarā nepalīdz. Porcijas ir maziņas, bet apmierina ēstgribu uz pāris stundām un laba samosu vieta nekad nav pārāk tālu, lidz ar to nav vajadzības ņemt piecas porcijas, lai panāktu eiropeiskiem standartiem atbilstošu pārēšanos. Kas nedaudz pārsteidz ēdināšanas iestādēs, jo sevišķi ielas ēstuvēs - 99% no ēdājiem ir vīrieši. Un tipiskais indiešu vecis nekur nekustās pēc savām vakariņām bez kārtīgas beteles devas, godīgi sakot, viņš nekustās vispār bez beteles devas. Ne par velti visas rensteles un māju sienas ir sarkanas, jo veči šeit spļaudās ne pa jokam. Pie sarkanām beteles šaltīm vēl var pierast, bet kaut kā negribas pieņemt to, ka neskaitāmi veikalnieki neuzkata par vajadzīgu izspļaut savu kožļājamo pirms sākt sarunu ar tevi, un vārdi “What you want?” no pārpilnas mutes, raidīti griestu virzienā (jāatgāž galvai lai nelīst ārā siekalas) neskan diez ko iedrošinoši.
Pirmo īsto dienu Varanasī pavadam uz atslābuma viļņa, neko daudz nedaram, atrodam interneta salonu, noskaidrojam, kurās ēstuvēs ir vislabākie piedāvājumi, vēl paskatamies uz dažiem degošiem ķermeņiem un izdzeram daudzus litrus ūdens, kas gandrīz tik pat ātri kā izdzerts izsvīst uz pieres. Sēžam uz balkona un skatamies uz līķu straumi, uzspēlējam šahu. Varanasī ir vispiemērotākā vieta miršanai, ja tu esi īsts hinduists, daudz cilvēku ierodas šeit pavadīt savas pēdējās dienas, vēl vairāk cilvēku ierodas jau stīvā formātā uz kremācju Manukarnikā - jaunajā elektriskajā krematorijā, kas ir videi draudzīgāka, vai kādā no mazākajām kremēšanas vietām Gangas krastos, kas ir nedaudz lētāka opcija par slaveno Manukarniku. Starpcitu, līdzīgi kā rietumu pasaulē, arī šeit eksistē visai ienesīgā “apbedīšanas industrija”, pirmkārt jau nestuvju un līķu izrotātāji, tad nesēji un visbeidzot lielie biznesmeņi malkas tirgoņi, kas tirgo gan skaliņus un skaidas, gan ekskluzīvo sandalkoku, kas ir katra mirēja sapnis. Ja tu nespēj tikt pie sandalkoka vai kāda cita koka, tava opcija ir vienkārši tikt iemestam Gangā, kuru dažs arī izmanto (tā runā, paši neesam redzējuši). Ja tu esi jaunāks par 12 vai stavoklī, arī tad tev nav cerības uz kremāciju – pa taisno upē, tomēr tas neattur n-tos svētceļniekus no peldes svētajā upē, kura nu jau ir tik svētīgi piesārņota, ka ūdenī vairs nav atrodams skābeklis un pieļaujamo 50 “slikto baktēriju” uz 100ml ūdens vietā, šeit dzīvo 1 500 000 baktērijas. Peldētāju un upmalas dzīves apskate ir rītdienas plānā, bet šodien vēl pa kādai samosai un pie miera.

Varanasi

2010-10-05T05:45:00.000-07:00

Vilciens no NJP (New Jalpaiguri) uz Muglai Sarai atiet tikai 10.30 vakarā, bet tikšana uz staciju aizņem gandrīz visu dienu, jo no rīta mums kārtīgi jāpaēd, tad jāiepērk pārtika pārbraucienam un galu galā jāatrod kāds transporta līdzeklis, ar ko tikt ārā no Kalimpong. Viss iet gludi, līdz transporta līdzeklim, kas šoreiz izrādās būs autobuss, kurš kursē vien līdz Siliguri, kas ir kādus desmit kilometrus no NJP stacijas. Pa ceļam nedaudz salīst mūsu somas, kuras, kā jau šeit ierasts, tiek vienkārši samestas uz autobusa jumta, bet tas nav nekas traks, jo viņas tāpat nebija diez ko attapušās no Sikkim mākoņiem. Divarpus stundu vietā, autobuss līkumo pa kalniem un stāv sastrēgumos, kurus kā jau ierasts izraisa dubļu un akmeņu nogruvumi, kādas stundas četras, sākam jau lēnām tiesāt vilcienam paredzētos augļus, bet lielākais pārbaudījums ir mūsu “izmešana” no busa kaut kur pilsētas centrā, galīgi ne vietā, kur iespējams noķert kādus publiskos transporta līdzekļus uz attālo staciju. Iesākumā mums kaut kā niet un taksisti sauc astronomiskas summas (3Ls), bet kaut kā tomēr tiekam pie godīgā autorikšas vadītāja un jau pēc divdesmit minūtēm esam stacijā. Stacija kā stacija, nekas īpašs, vien problēma tā, ka mums līdz vilcienam jāgaida kādas 4 stundas. Sākam vazāties pa apkaimes restorāniem un tiekam pie visādiem “palīgiem”, no kuriem grūti tikt vaļā. Izmantojam jauno stratēģiju, sadalam grupu divās daļās, viena grupa ar “gidu” ieiet restorānā paprasīt ēdienkarti, bet otra tikmēr ieņem galdiņu iestādījumā, uz kuru patiesi gribam iet. Stratēģija strādā, kad Ale ar Katiu ierodas restorānā, kurā jau sēžam mēs, restorāna boss mūsu palīgu dzen prom, kas samazina mūsu rēķinu akurāti par summu, kura maksājama kā komisijas nauda “gidam” par mūsu atvešanu. Vakariņas ir garšīgas un ievelkas uz vairākām stundām, jo īpašniekam nav iebildumu, ka mēs tur pagaidam un uzspēlejam šahu. Divas stundas indiešu restorānā ir līdzvērtīgas divām stundām kinoteātrī, jo apkārt viss notiek, var pavērot pavāru, citus apmeklētājus un ja nu kas, arī televiorā paskatīties, kas pārsvarā demonstrē Bolivudas jaunākos grāvējus, pa vidu uztrāpam programmai “Breaking News”, kurā tiek rādīts sižets par kuģa katastrofu Jaunzēlandē. Nekas intereresantāks sen nav TV redzēts, nav skaidrs, kas noticis, bet nu veids kā ziņa tiek pasniegta skatītājiem ir oriģināla, tiek rādīts kaut kāds drošības kameras ieraksts ar milzu šūpošanos uz klāja, tad amatiervideo ar kuģi, kurš šūpojas megaviļņos, un tad.... labākie fragmenti no supergrāvēja “Titāniks” ar visu Leonardo di Kaprio, un pāri visam skan kāds no romantiskākajiem roka gabaliem no Nickelback jaunā albuma. (Vēlāk internetā noskaidrojas, ka “Breaking News” stāsts par 2400 cietušajiem nav “īsti patiess”, nekādas katastrofas nav notikušas un sižetā izmantotais video filmēts Tasmānijas jūrā 2008.gadā.) Kad apnīk sēdēt restorānā pārvietojamies uz pašu stacijas ēku, kur nav īsti kur apsēsties, jo katrs brīvais placītis ir aizņemts, cilvēki guļ un sēž visur, izņemot militāristiem paredzētajā nodalījumā, kas ir aptuveni trešā daļa no stacijas zāles. Izmantojot pareizo kaujas taktiku, sarunājam ar dežūrantu, ka varam uz stundiņu izmantot militāristu privilēģijas un tā arī pienāk laiks meklēt mums vajadzīgo peronu. Uzrodas vēl vesels bariņš ar vietējiem, kuri grib ar mums fotografēties un vilciens ir klāt. Tā, kā NJP ir tikai pietura lielajā maršrutā, steigšus meklējam savu vagonu, bet tāda vienkārši nav, paklausam vietējos un gaidam, pēc kādām 15minūtēm, mūsu vagons tiek piekabināts pašā sastāva aizmugurē, un izskatās, ka visiem ārzemniekiem biļetes ir tieši mūsu vagonā. Vēl brauc divas vācietes, trīs anglietes un dīvains pusmūža pārītis no sazin kurienes. Izskatās, ka abi vecākie ceļotāji ir pārvērtējuši savas spējas un pamatīgi cīnās ar izvēlēto scenāriju, ceļot bez grupas, jo vēl mūsu klātbūtnē viņi zvana policijai un sūdzas, ka aizdomīgs tips viņiem seko pa peronu.

Pats vilciens nav diez ko pārsteidzošs, nedaudz mazāk kopts kā tas, ar kuru ieradāmies no Kalkutas, bet nav arī pilnīgs grausts, tā ka ieņemam vietas un ejam gulēt. Ir diez gan karsts, jo esam atgriezušies lejā un vilciens ir riktīgi skaļš, bet kaut kā izdodas nogulēt līdz pat deviņiem, tiesa gan ar nelieliem pārtraukumiem, par kuriem jāpateicas virtuves vagona personālam, kas mani modina septiņos, tad astoņos, lai noskaidrotu manas domas pusdienu sakarā.

Pa ceļam milzīgs līdzenums ar n-tajiem rīsa laukiem un maziem ciemateļiem, kas no malas izskatās baisi nabadzīgi, un laikam jau par to nav jābrīnās, jo braucam cauri pašai nabadzīgākajai no Indijas provincēm, Bihārai. Ik pa brīdim manam govis, kas cenšas izspiest minidīķīšus no krastiem, salīdušas ūdenī, cieši viena pie otras un meditē pusdienas karstumā. Pat lielākās pilsētās visas sienas nolipinātas ar govju “pankūkām”, kas acīmredzot tiek žāvētas, lai pēc tam izmantotu kurināšanā. Un, protams, atkritumu kaudzes, kas lielākajos miestos ir turpat starp vilciena sliedēm un vietējo mājām. Arī brauciena laikā tukšās ūdens pudeles un ēdiena pārpalikumi lido pa logu laukā visu laiku. Lieki piebilst, ka atkritumu urna vilcienā nav.

Galā nonākam ar nelielu kavēšanos, ceļā esam pavadījuši divdesmit stundas. Muglai Srai stacija nav diez ko lliela, bet pirmā lieta, ko pamanam, tā ir vienkārši pilna ar žurkām. Žurkas dzīvo visur, un diez ko nebaidās no cilvēkiem, dažas ēd kaut kādu maizi, dažas vienkārši izvedušas pastaigā savu jauno paaudzi, citas skraidelē riņķī, un nevienam tas neliekas dīvaini, izņemot mums, uz dažām sekundēm. Diez gan veikli tiekam pie braucamā uz 18km attālo Varanasī, nākas gan nedaudz pakaulēties un paspēlēt teātri, bet tiekam galā un uzņemam kursu uz Manakarnikas templi, kura apkaimē it kā ir pāris pieņemamas naktsmītnes. Izmaldamies pa visādiem labirintiem, bet beigās atrodam ļoti labu viesnīcu, izdodas arī labi nokaulēt cenu, un pēc dušas esam gatavi doties vakariņās. Izdomāju dvieli izkārt uz jumta, no kura paveras skats uz pašu templi. Izrādās Manakarnikas templis ir kremēšanas templis, un katru dienu tur tiek sadedzināti 100-200 hinduisti no visas Indijas. Aizejam paskatīties tuvumā, diez gan iespaidīgi, ko gan nevar teikt par iespējām paēst vēlākā vakara stundā. Šeit ēšana sākas pēcpusdienā un ir cauri jau kādos septiņos vakarā, tā ka dzīves ritms jāpakārto šim faktam. Varanasi mūsu iela ir tāds kā lielceļš uz viņsauli, ik pa dažām minūtēm aiziet kāds ziediem izrotāts mirušais tempļa virzienā, un atpakaļ neatnāk, un tā dienu no dienas, par ko mums būs iespēja pārliecināties, tā kā domājam šeit palikt vairākas dienas.

2010-10-01T00:14:00.001-07:00

Ceļā uz Kalimpong atkal nogruvums, visi izkāpj no saviem transporta lidzekekļiem un skatās... Saprotam, ka pašu spēkiem nespējam cīnīties ar lielo akmeņu nobrukumu un sākam apsvērt došanos atpakaļ vai iespējamo pāris stundu gaidīšanu, tomēr notiek brīnums un pusstundas laikā buldozers ir klāt un problēmu atrisina. Izlīkumojam pa kalnu ceļiem un ierodamies Kalimpong, lai visai drīz saprastu, ka esam nedaudz iesprūduši. Vienīgā Sikkim un Bengālijas kalnu saikne ar pārējo Indiju ir ne pārāk lielā Siliguri pilsēta, kuras iedzīvotāji akurāti šobrīd ir izdomājuši streikot, lai prasītu labākus dzīves apstākļus, tādā veidā paralizējot visu satiksmi ar dienvidiem. Vispār jāsaka, ka Indijā streikošana un visāda citāda veida protestēšana ir cieņā, nav nemaz jāmin Kašmiras seperātisti vai Biharas maoisti, tepat Rietumbengālijas ziemeļos, neliels kalnu apgabals, kura centrā atrodas Dārdželinga, izdomājis tikt pie lielākas autonomijas. Zaļi balti dzeltens karogs plīvo vai pie katras mājas arī Kalimpong, onkulīši pie tradicionālajām cepurēm sasprauduši nozīmītes ar kalniešu dunčiem un katrs sevi cienošs veikals uz savas izkārtnes, zem nosaukuma, min vārdu “Gorkhaland”, kas ir vietējo pašizdomāts nosaukums teritorijai, kuru viņi grib padarīt par vēl vienu Indijas provinci. Teritorija ir tik maza, ka tā noteikti būtu vismazākā Indijas province, ja valdība piekristu “dumpinieku” prasībām, tomēr neizskatās, ka kādu vispār šīs prasības interesē, jo “reģionā” nav manāma armijas klātbūtne, par Gorkhas zemi neraksta pat Bengal Post un arī paši vietējie rīko tikai mazus protestiņus, iet nelielos gājienos, dziedādami dziesmas, būtībā nepanākot neko vairāk kā sastrēgumu tā jau sastrēgušajā satiksmē.
Tā kā Kalimpong pavadīsim divas dienas (streiks būšot tikai vienu dienu), un te nav pārāk daudz lietu un vietu, kuras mēs gribētu apskatīt, tad plānojam savu laiku visai relaksēti, pat relaksētāk kā parasti. Atklājam, ka Kalimpong gatavo diez gan pieņemamas kvalitātes sieru, vēl te ir atsevišķas diez gan labas kafejnīcas, kas tirgo indiešu saldumus, kuri ir tiešām garšīgi, bet pietiekoši saldi, lai apstātos pēc pāris nelieliem kumosiņiem. Vēl aizejam uz papīra fabriku, kur, izmantojot vēsturiskas metodes, no kāda vietējā krūma celulozes tiek gatavots lielisks papīrs. Šī papīra ražošanas tradīcija aizsākusies pirms daudziem gadsimtiem budistu klosteros, un pašu svarīgāko manuskriptu oriģināli rakstīti tieši uz šāda papīra. Kalimpong apkārtne slavena arī ar saviem dārziem, kur sēklu un sīpolu eksporta vajadzībām tiek audzēti dažādi krāšņumaugi un ziedi, tomēr šobrīd maz kas zied, kādēļ uz dārziem doties lielas jēgas nav.
Joprojām eksperimentējam ar indiešu virtuvi un gaidam, kad beigsies Siliguri streiks, kas paildzinājis mūsu vizīti Kalimpong, un varbut nemaz nav arī tik slikti šeit uzturēties pāris dienas, šeit nav neviena tūrista, pilsēta ir diez gan dabiska un pat interesanta.

Sikkim

2010-09-25T05:46:00.000-07:00

Nākamais rits iesākas ar nelielu gaidīšanu džipu stacijā, pēc kādas stundas džips, kurā saspiežas 13 cilvēku (dažiem gan jāsēž uz jumta un šoferim knapi pietiek vietas) ir piepildījies un dodamies ceļā uz Peling, kur mūs jau gaida Ale un Katja. Pēc kādām 20 minūtēm transporta lidzeklis jānomaina, jo ceļu sķērso nogruvums, kas kā vēlāk izrdīsies šeit nav nekas neparasts. Raušamies ārā no džipa, savācam savas pauniņas un kādus simtes metrus noejam kājām. Otrā pusē akmeņu kaudzei mūs jau gaida nākošais džips Ceļš, protams, ir līkumains, šaurs un stāvs, tomēr ļoti, ļoti interesants, lai arī daudz ko vairāk par tuvumā esošajām tējas plantācijām un tējas novākšanas procesu mēs nespējam novērot, jo joprojām esam mākonī, kas atrodas apmēram 1500m virs jūras līmeņa. Kad tiekam līdz ielejas apakšai, grūti noticēt, ka iespējama tik liela atšķirība laikapstākļu ziņā starp Dardželingu un 1000 metrus zemāk esošo Džortangu. Manāmi tikai daži mākoņi, ir diez gan silts, lai neteiktu karsts un tik šausmīgais mitrums arī vairs nav manāms. Esam oficiāli ieradušies Sikkim, kas ir viena no mazākajām Indijjas provincēm, kura robežojas ar Nepālu, Tibetu (Ķīnu) un Butānu. Līdz pat 1975. gadam Sikkima bija neatkarīga valsts, bet šķiet karalis ne pārāk labi tika galā ar kalnu pārvaldīšanu un Indija kaut kādā veidā “nopirka” sev jaunu provinci. Nepaliekam Džortangā pārāk ilgi un pēc pus stundas jau atkal sēžam džipā, kas mūs atkal ved kalnā. Divarpus stundas un esam Pelling, kas ir baigā tūrisma citadele, par ko nerodas šaubas ieraugot visas viesnīcas un restorānus, kuri gan šobrīd stāv tukši, kas neizbrīna, jo esam atgriezušies mākonī. Šoreiz gan par mākoni īpaši nesatraucamies, jo satiekam mūsu vecos draugus, ar kuriem tad arī pavadam atlikušo dienas daļu, jo labi ilgi neesam tikušies.
Nākošajā rītā dodamies uz budistu klosteri, kas neko īpaši mūs neiespaido, ir redzēti nopietnāki, varenāki un interesantāki klosteri. Laiks ar nekļūst labāks, un par spīti lietum izdomājam iet uz deviņus kilometrus attālo kaimiņpilsētu Geizingu, kurā todien notiek tirgus. Ceļš ir tā vērts, jo tirgus ir neliels, bet diez gan interesants. Pa pilnam ar vietējiem sikkimiešiem, kas no kalniem sanesuši visādus augus, saknes, augļus un dārzeņus, par kuru eksistenci mums iepriekš nebija ne jausmas. Protams, turpat ir arī atslēgu un kedu tirgotāji, lietussargu meistars (ļoti pieprasīts pakalpojums), rīsu un lēcu maisi, garšvielu pakas u.tt. Pašu tirgu var izstaigāt trīs minūtēs, bet mēs pakavejamies ilgāk, pavērojam cilvēkus. Kā jau tas nereti gadās tirgos, visinteresantākās ir vecās tirgus tantes, kas par spīti saviem gadiem nes milzu paunas un uzpīpē vietējo džungļu tabaku un rotājās ar visai ekstrēmiem pīrsinga gabaliem.
Vakarā nolemjam, ka par spīti tam, ka Sikkim ir viena no skaistākajām Indijas ziemeļu provincēm (tā daudzi saka), mēs te nevaram ilgāk uzturēties, jo mākonis aizsedz skatu uz Himalaju augstākajām virsotnēm, un mitrums ir diez gan neizturams, kaut vai tāpēc, ka dvieļi pēc dušas nav izžāvējami un pamazām slapjas paliek arī tās mantas, kuras vēl nemaz neesam ņēmuši ārā no somām. Plāns ir gatavs, jau rīt atkāpjamies uz Kalimpong, lai tālāk dotos karstajā un saulainajā virzienā.
Vēl gan satiekam viesu mājas īpašnieku, kas ir visai kareivīgi noskaņots sikkimiešu seperātists, kurš mums izskaidro šo to no provinces vēstures, kultūras un attiecībām ar Indiju. Laikam visspilgtākais citāts no viņa puses, kuru būs grūti aizmirst, bija kaut kas līdzīgs šim... “Tā vairs nav cīņa par teritoriju vai cīņa par rīsiem, bet gan cīņa par rasismu!” Jautājam, vai tad Indijā ir baigais rasisms? “Nē, nav, bet mēs, baltie (sikkimieši ir vairāk līdzīgi ķīniešiem nekā indiešiem), negribam, lai melnie ienāk mūsu teritorijā!”

2010-09-17T05:08:00.001-07:00

Atliek tikai saslavēt indiešu virtuvi, lai viņa pagrieztu pret tevi savu velnišķīgo kreiso vaigu. Šodienu pa lielam pavadam rehabilitācijas režīmā, ēdam augļus un maizi, jo kaut kā nevelk uz karija tipa ēdieniem, kas šķiet tikai sekmētu atgriešanos sēdus pozā. Augļi šeit liekas baigi dārgi, granātāboli maksā 100 rūpijas kilogramā, kas nozīmē, ka par diviem nelieliem sarkanajiem mēs maksājam tik pat cik par mērenām pusdienām diviem veģetāriešu restorānā (90% restorānu ir veģetāriešu). Lasam “Bengal Post”, ēdam milzu bulciņu, tāda pati kā parastākā smalkmaizīte dzimtenē, tik dauz lielāka (kādi 25cm diametrā), un lādējamies uz Beni's restorāna tējas vārītāju, jo mums liekas, ka tieši viņa brūvējums mūs ir novedis līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Diez ko vairāk jau arī padarīt nevar, jo joprojām esam iesprūduši mākonī, kurš neizrāda nekādu vēlmi kaut kur pazust.
Liekas, ka šodien visas pilsētas skolas svin skolotāju dienu, jo centrālajā laukumā pilns ar sīkajiem, kas cenšas veidot tādu kā dzīvo aleju, mums gan nepietiek pacietības sagaidīt šova kulmināciju, bet pieļauju, ka beigās visi skolotāji iziet cauri tai alejai un tiek godināti pašā Dardželingas augstākajā un svētākajā kalnā. Lai nu kā ar to skolotāju dienu, bet izglītības sistēmai šeit ir milzu loma. Kā jau bijušās britu impērijas valstij pienākas, te visi skolnieki valkā formas, kas īpaši nemaz neatšķiras no tām, kuras redzamas angļu, jaunzēlandiešu vai austrāliešu skolās, varbūt vienīgi tās tiek nēsātas ar lielāku lepnumu. Otra lieta, vismaz Dārdželingā lielākā daļa skolu ir iemitinājušās vecajās koloniālajās ēkās, kas vēl vairāk liek aizomāties par līdzībām skolu sistēmās. Un, škiet, ka lielākajā daļā skolu, nu vismaz labakajās skolās, mācības notiek angļu valodā, kas arī labi atainojas uz ielām, kur mums neiet pārāk grūti ar kominikāciju. Nav ne jausmas cik laba ir pamatizglītība vai cik efektīva ir vidējā, bet piedāvājumi studēt visdažādākajās augstākās izglītības programmās ir izlīmēti vai uz katra staba, interesanti, ka nav nekur tālu jābrauc, jo pie sava MBA vai LLM tu vari tikt tepat kalnu mazpilsētā.
Saņemam spēkus un dodamies pavadīt vakaru Saulrieta tējnīcā, tā kā mākonis nekust no vietas, saulrietu nemanam, bet tiekam pie vislabāko Dārdželingas tēju degustācijas. Izvēlamies sešas dažādas melnās tējas, no dažādām kategorijām un cenu grupām. Tiekam arī pie maigākajām pirmās ražas tējām no pagājušā un šī gada, bet laikam Ceilona ir mūsu priekšstatus par labu tēju sagrozījusi tā, ka priekšroku dodam otrās un pat trešās ražas tējām. Tāpat mēs neesam pietiekoši rūdīti tējas cienītāji, lai atzītu “superfine” tējas pārākumu pār vienkāršāko “fine”, kas nav arī tik būtiski, jo galu galā, kas kuram garšo ir visai subjektīvs jautājums. Pedējās tējas glāzes tukšojam jau pēc tējnīcas slēgšanas, kas gan nav diez ko strikts jēdziens, jo vēl pagūstam iegādāties 100 gramus 2009,gada 2.ražas “Giddapahar” muskatell melno tēju. Starpcitu, ja ir vēlme tikt pie kādas no lieliskajām Dārdželingas tējām to var izdarīt arī onlainā www.nathmulltea.com. Tējas cenas noteikti ir pievilcīgākas nekā rietumos, un sūtīšana maksā aptuveni 15ls par pirmo kilogramu (katrs nākamais lētāk), un, kas patīkami, jau pēc piecām dienām vari baudīt īstu mantu.
Tējas vakars beidzas akurāti laikā, kad, kā jau ierasts, pazūd elektrība, atpakaļceļu caur visu pilsētu mērojam pustumsā, ģeneratoru dūkoņas aplenkti. Neviens te vairs sen nebrīnās par divu stundu tumsiņu, kas sākas ap pusē astoņiem. Nopērkam divus ūdeņus, vienu sveci un rullīti papīra, ar cerību, ka līdz rītam pietiks, jo plānojam tikt uz strīpas, lai dotos tālāk kalnos uz Sikkim provinci.

Happy Teeja

2010-09-15T08:46:00.000-07:00

No rīta pamostamies ar dziesmu, blakus esošajā skolā kādam dzimene, visi dzied “Happy Birthday to You”, lai arī cik tas nebūtu jauki, skats pa logu nav diez ko happy. Rodas iespaids, ka tas mākonis te dzīvo pastāvīgi, bet neko darīt, dzīve jau tāpēc neapstājas. Lielais dienas plāns ir apskatīties kādu no tējas ražotnēm. Pa ceļam piestājam uz brokastīm vietā, kur uz galda manāmi īstie tibetiešu momo. Vakar iegrābos ar tiem momo, jo laikam jau šeit par momo sauc kaut ko citu. Un... iegrābjos no rīta atkal, jo lielie tibetiešu momo izrādās ir pagatavoti kādam pēc pasūtījuma, bet tie, kas ēdienkartē ir indiešu mazie. Nekas tiekam pie visādiem citādiem ēdieniem.

Happy Walley tā sauc vienu no 87 tējas plantācijām, kas ražo slaveno Dārdželingas tēju, īpaša viņa ir ar to, ka ir visaugstāk virs jūras līmeņa esošā ražotne šajā kategorijā un ražo tikai bioloģisko produkciju, kas pilnīgi visa tiek eksportēta uz Eiropu. Paiet gan kāds mirklis kamēr tiekam līdz laimīgajai ielejai, bet tas ir to vērts, ceļmalā esošās mājas, drīz vien nomaina tējas krūmi, kas noklāj lielo daļu ielejas, kas nu ir redzama, jo esam nonākuši zem mākoņa. Šur tur mana arī tējas vācējas.
Pati ražotne nav nemaz tik liela, divstāvīga ēka, kas nav diez ko iespaidīga. Ieradušies gan esam pareizajā laikā, jo uz pusdienu pauzi no lauka atgriežas dāmas ar tējas groziem. Esam liecinieki tējas svēršanai un izklāšanai uz žāvējamajiem galdiem. Viss novākšanas process ir roku darbs, un Happy Walley nodarbina ap 180 vācējām. Interesanti, ka ne visām vācējām jānovāc vienāds tējas daudzums, lai tiktu pie algas. Jaunākajām sievietēm dienā jāsaplūc 6 kilogrami, precētajām 4, bet vecākās dāmas var čubināt lenām, un ieskaitīti tiek arī 2 kilogrami. Ja nu izdodas savākt vairāk, darbojas bonusu sistēma! Dienā viņas nostrādā vien astoņas stundas, un bauda pusotru stundu garu pusdienu pauzi. Alga ar nav slikta, ja tu neizmanto kompānijas piedāvātās ērtības, kā naktsmītne, ēdiens u.tt., dienā bez bonusiem vari tikt pie 275 rūpijām, kas rupji rēķinot ir Ls 3.30. Liekas maz!? Ne Indijā! Par 275Rs tu mierīgi vari samaksāt par savu viesu māju (domājams, ka vācējas nedzīvo blakus viesnīcā), kārtīgi paēst no rīta un vakarā, vēl pa dienu apēst kādu našķi, nopirkt vairākas pudeles ar dzeramo ūdeni, pavadīt stundu internetā un vēl aiziet uz tējas plantāciju tūrē. Tomēr, šādi darbi pa velti apkārt nemētājas, vai nu tu to darbu manto, vai nopērc. Izrādās, tad, kad kāda no kundzēm pieņem lēmumu doties pensijā, viņa savu vietu var pārdot. Cenas nav no zemajām 15-20 tūkstoši rūpiju, kas sanāk kaut kur ap 200 latiem. Vēl mums izrāda žāvējamās iekārtas un rulējamo mašīnu, kas funkcionē kopš 1854.gada, un nemaz neizskatās baisi vecmodīga, tik nomainījuši tvaika ģeneratoru uz elektromotoru. Fermentācija šeit nenotiek superkontrolējamā kambarī, bet gan paverot logu, pa kuru ieplūst Himalaju gaiss. Vesela telpa atvēlēta šķirotājām, kas šeit ir viskvalificētākās darbinieces, atkal roku darbs un gala rezultātā tiekam pie tējas, kuru Eiropa šogad pērk par 6-20 latiem kilogramā, pa cik viņi tirgo tālāk, nav ne jausmaz, bet tie nav gluži Dilmah maisiņi! Pat vietējā tējas namā vari rēķināties, ka maksāsi par ekstra kvalitātes tējas krūzīti tik pat cik par gultu lētā gala viesu namā.
Atgriežamies centrā un ieklīstam vienīgajā lielveikalā, kas pats par sevi nav nekas īpašs, bet baigi pārsteidz apģērbu nodaļa, kurā daudz lielākā klāstā par gatavo produkciju ir audumi, kas jau attiecīgi nomērīti un sagriezti, lai varētu pašūt sev interesējošo gabalu. Piemēram, iespējams izvēlēties starp kādiem piecdesmit bikšu audumu veidiem, pie kuriem piekabinātas zīmītes – 58 izmērs, garums 78cm, utt. Nes tik pie šuvēja un lieta darīta. Vēl plašāka izvēle ir kreklu pakām, nemaz nerunājot par sari. Smieklīgi, ka veikalā reklāmas skan tikai angliski “Buy one, get one”.. tāpat ar uzrakstiem pie cenām.
Starpcitu, runājot par Dārdželingu, Edmunda Hilarija šerpa, tas pats, kas kāpa ar viņu Everestā, visu savu mūžu nodzīvojis tepat, netālu no Dārdželingas bānīša stacijas, tagad gan biznesu ir pārņēmis viņa dēls, kurš rīko un organizē profesionālas kalnu ekspedīcijas.
Nav jau nekāds brīnums, jo skaidrā laikā apkārtnes ainavā dominē pasaules trešā augstākā (Indijas augstākā) virsotne Khangčendzonga (8598m v.j.l.)

P.S Pusē astoņos atkal pazūd elektrība, cerams, ka būs atpakaļ pus desmitos, tā pat kā vakar.

Maakonii

2010-09-10T04:43:00.000-07:00

Džalpaiguri stacija nav pārāk liela, apmaldīties nevar un vēl vieglāk atrast transportu uz Dardželingu, jo n-tie džipi un to komandas koncentrējas ap stacijas ieeju. Apzinam piedāvājumu, saprotam cenu situāciju un pat atrodam vispilnāko džipu dažās minūtēs. Pilnākais džips ir svarīgs tāpēc, ka viņi nekur nekustas, kamēr nav savākuši savus desmit pasažierus. Nav ilgi jāgaida, kad esam ceļā. Izbraucam cauri Siliguri, kas ir vēl viens Indijas satiksmes vājprāta pierādījums, pie apdzīšanas manevriem šeit ir jāpierod. Papildus močiem, džipiem, superlēniem smagajiem, autobusiem un tačkām te vēl kursē svētās govis. Dažas no govīm ir svētākas par citām, un tās tiek uzstutētas uz izrotātiem ratiem, kurus velk mazāk svētas govis. Tad tējas plantācijas, tad mežs, kurā ir izvietojusies armijas bāze, kuru apsēduši mērkaķi, un beidzot uzsākam ceļu augšup. Trīs ar pus stundas tikai augšup... Ceļš ir skaists, labi skati uz lejā paliekošo līdzenumu un vietējo dzīvi, bet jau drīz, kad sasniedzam mākoņu robežu, ceļš vairs nav izturams. Nekad mūžā man nav palicis slikti no braukšanas pa kalnu ceļiem vai šūpošanās uz jūras, bet nu šis laikam ir kas īpašs.. Ceļš ir pietiekoši plats lai varētu samainīties divi džipi ar nolocītiem spoguļiem, pietiekoši līkumains, lai katrā otrajā, ik pēc 100 metriem sekojošajā, līkumā stūre būtu jāsagriež līdz galam un pietiekoši bedrains, lai būtu jāturās pie beņķa. Šoferis gan šķiet pieradis un pedāli no grīdas negrib atlaist, kas nozīmē daudz jaudīgākas izjūtas bedrēs un daudz straujāku bremzēšanu pirms līkumiem, kuru pavada jau tradicionālā pīpināšana, bonusā redzamība nav vairāk kā 30 metri, jo braucam burtiski cauri mākonim. Nedaudz pēc pusceļa esmu gatavībā liekties ārā pa logu un darīt lietu, bet kaut kā tomēr valdos līdz esam jau Dardželingā. Balts, trīcošs un knapi kustošs izlienu no džipa, tālāk par pirmo restorānu nevaram aizvilkties. Atpūšamies nedaudz un ejam meklēt naktsmītni, nenākas pārāk grūti, un tiekam vēl pie nesezonas atlaides. Nav jau arī grūti saprast kāpēc ir nesezona, jo joprojām atrodamies tajā mākonī, kurā pirms pāris stundām ieskrējām, un neizskatās, ka viņš tik drīz pazudīs. Dzīve pilsētā rit biezā miglā, un ik pa brīdim trotuārus noskalo viegls lietutiņš, kas nav vairs tik silts un jauks, kā Kalkutas pēcpusdienas gāziens. Apstaigājam pašu centru un izpētam restorānu piedāvājumu, jo pagaidām neesam atraduši nekādas ielu ēstuves. Atklājam vienu diez gan labu dienvidindiešu ēstuvi un esam gatvi interneta stundai. Interneta salons ir ierīkots tādā kā pieliekamajā aiz aptiekas telpām, kas mūs pārāk nesatrauc, bet plānus izjauc tas, ka tiklīdz esam ieslēguši kompjus visā pilsētā pazūd elektrība. Laikam nekas neparasts, jo vietējie jau zin, ka pusē desmitos būs atpakaļ un viesnīcnieks mūs sagaida ar sveci, kuras gaismā vēl izkaļam nākamās dienas plānus un ejam gulēt.

2010-09-08T00:45:00.001-07:00

Diena pirms brauciena nav diez ko saspringta, tāpat kursējam šurpu turpu un diez gan ilgu laiku pavadam sēžot pie tirgus, vērojot cilvēkus. Daudzi arī vēro mūs, un daudzi nāk klāt aprunāties, jāatzīmē, ka visā visumā indieši angliski runā samērā ok, citam akcents vairāk, citam mazāk, bet saprast pa lielam var. Aprunājamies ar tirgus veci, kas īstenībā ir no Bikharas un Kalkutā tikai pelna naudu, ko sūtīt mājās ģimenei, tad satiekam veselu bariņu ar kriketeriem no Uttarkhandas, kas atbraukuši uz pārbaudēm Kalkutas kluba aicināti. Vēl sasveicinamies ar vienu vietējo tūristu no Karnatakas, vietējie gan nav diez ko runīgi, viena meitene gan nodod ziņu Laurai no savas mammas, kura esot teikusi, ka Laura ir ļoti skaista. Cilvēki cenšas palīdzēt kā vien var arī tad, ja jautājam, uz kuras ielas esam vai mēģinam noskaidrot kā sauc to vai šito, dažs ielu pavārs ir pat gatavs sniegt nelielu lekciju mums interesējošu ēdienu gatavošanā. Diemžēl rajonā ap parku, jo sevišķi ap tūristu iecienīto Sudder ielu, netrūkst sīko diedelētāju, kas visai agresīvā formā grābj aiz rokas, seko un pat kniebj. Skarbā realitāte ir tāda, ka gandrīz visi no viņiem piedzimst par ubagiem, tie reti kad ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu vai kā citādi cietuši un nonākuši bezizejas situācijā. Ubags šeit ir profesija, dzīvesveids un pieļauju arī kāda no n-tajā apakškastām. Bērni ir vajadzīgi, jo tas iežēlina cilvēku sirdis, kāju un roku trūkums ir vēl viens sāpīgs triks kā tikt pie dažām rūpijām. Cits triks ir prasīt, lai nopērk ubadzei-māmiņai pienu, ko dot bērnam, bet skarbā patiesība ir tāda, ka atvērta piena paka viņai neder, jo tādu nevar tālāk pārdot. Sīkie ubadzēni diez ko nekautrējas notriekt savas piecas rūpijas par saldējumu vai košļenēm un prasīt nākamās piecas vēl pirms saldējums apēsts.
Nu labi, atgriežoties pie pozitīvākām lietām, esam pamanījušies kļūt par patstāvīgajiem klientiem vienā tējas tirgotavā un tiekam atpazīti arī pie resnā dāla pavāra, tā ka nevar teikt, ka Kalkuta ir milzīga, kaut arī te ir 14,5 miljoni iedzīvotāju.
Vakars pienāk diez gan ātri un kaut kā mēs nospriežam, ka uz staciju doties vajag pusotru stundu pirms vilciena, kas izrādās ir pareizaiz lēmums, jo ap Sudder ielu neviens sevi cienošs taksists mūs netaisās nekur vest zem lata (piecpadsmit minūšu stāvēšana sastrēgumos), nospriežam, ka varam iziet uz lielākas ielas un tikt pie labākas cenas. Sākam fiksi iet un pieļauju, ka tas no malas izskatās ne sliktāk kā kāda epizode no “Skrējiens pēc miljona”, apkārt tumšs, pa trotuāriem gulšņā bomži un ejam mēs cauri tirgus daļai, kurā tirgo virtuves švammes un tualetes birstes. Kad beidzot tiekam uz “lielās” ielas, tur nav neviena takša, kas ir riktīgi dīvaini – 90% no Kalkutas mašīnām ir takši. Tomēr tiekam pie viena un izbaudam braukšanu stilā, kuru vislabāk raksturo datorspēļu nosaukumi “Need for Speed”, “Carmagedon” vai “Grand Theft Auto”. Galā tiekam sveiki un veseli, neliels bridiens cauri dubļiem un esam stacijā. Jaudīga vieta, pa pilnam ar visādiem braucējiem ir atgūlušies uz grīdas un aizsituši katru placīti, nav kur somu nolikt. Platformas galā ir pielikts saraksts ar pasažieriem, prieks tur ieraudzīt arī savus vārdus, abi esam tikuši pie augšējām lāviņām. Saraksti arī pie vagonu durvīm, tā ka nevar apmaldīties. Kopumā vilciens nemaz nav slikts, ir izvēle starp klasisko un rietumu tualeti, ir lādētājs, kur iesparust savu Nokiu (šikākā manta Indijas mobīlo tirgū) un vagonā valda pieņemama tīrība. Arī visi sīktirgoņi pazūd samērā veikli un varam doties gulēt. Esam nedaudz sabaidīti par zādzībām no guļošiem pasažieriem, un turpat stacijā tirgotās mantu saslēgšanai domātās ķēdes mūs neatstāj vienaldzīgus, tādēļ pakojam somas zem galvas un mierīgi noguļam līdz rītam. Tomēr rīts ievelkas un plānoto 10 stundu vietā vilcienā pavadam 13, kas nav nemaz tik traki, jo pa logu var pavērot lauciniecisko Indiju. Viss ir riktīgi zaļš, pārsvarā tiek audzēti rīsi un kaut kādi citi augi, kurus nemaz neatpazīstam. Ik pa laikam pabraucam garām kādam mazākam ciematiņam, un liekas, ka daudz nekas nav mainījies, kopš laikiem, kad Tagore (Kalkutā dzimis un audzis, starpcitu) rakstīja par dzīvi Rietumbengālijā. Joprojām pat ikdienas gaitās sievietes nēsā tradicionālos, visai krāšņos sari, veči gulšņā ēniņā, bērni spēlējas ar kazām.. Kad rīsa laukus diez gan krasi nomaina tējas plantācijas un tālumā sāk manīt kalnu apveidus ir skaidrs, ka drīz jākāpj ārā, jo Jalpaiguri ir miests, no kura dosimies tālāk kalnos uz Dardželingu, pasaules viskvalitatīvākās tējas dzimteni.

2010-09-05T04:00:00.001-07:00

Rītu sākam ar Kalkutas birokrātiju, kas ir fantastiska, nu kaut kas līdzīgs filmām, vai Čehova stāstiem. Tas ir apbrīnojami cik stīvi un pašpārliecināti ir valsts ierēdņi, kuri tikuši pie tik svarīgiem darbiem, kā lodziņa apkalpošana ārzemnieku reģistrācijas birojā. Jāpiebilst, ka uz biroju dodamies pēc atļaujām, kas ļautu apskatīt Sikkim provinci, bet esam piecēlušies pa agru, svarīgākie pilsētas vīri darbu nesāk ātrāk kā pusē vienpadsmitos. Kamēr pusotru stundu gaidam uz biroja atvēršanas “svētkiem”, atklājam mūsu dienas top ēdienu – alu, kas nav dzēriens, bet gan kaut kas līdzīgs samosām, kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar kariju un cepts eļļā. Vēl pagadās saplēst vienu iešļūceni, bet uz vietas tā tiek salabota indiešu McGiver stilā, sākotnēji ar tukšu cigarešu paciņu, vēlāk jau ar manu pēdējo studenta apliecību. Atgriežoties pie birokrātiem, birojs atrodas diez gan labi koptā postkoloniālā stila ēkā ar visu dārzu. Sekretāre ir visai laipna un nosūta mūs uz pareizo kabinetu, kuru apdzīvo vismaz pieci indiešu klerki, kuri gan vienlaicīgi aiz letes visticamāk nekad neatrodas. Vienlaicīgi ne vairāk kā divi, tas ir likums. Bez vārdiem, mums tiek norādīts, ka jāuzgaida. Mums nav nekas pretī, nekur nesteidzamies, un tā ir lieliska iespēja pavērot vīrus darbā. Grūti vārdos aprakstīt to mīmiku, ar kādu tiek pavadīta katras lapas pāršķiršana. Saraukta piere, pie nākošās lapas, sašķobītas ūsas, tad tiek piepūsti vaigi un tas viss notiek kapa klusumā, tikai neliela ventilatora dūkoņa. Paši birokrāti ir gludi skūti, izņemot rūpīgi ieveidotās ūsas un perfekti noglauztos matus, krekla krūšu kabatā iesprausta pildspalva, kuras izņemšana un ieklikšķināšana rakstīšanas režīmā vien varētu būt kā labs pirmais cēliens jebkurai lugai par birojiem. Tā nu labas piecas minūtes ierēdnis pārlapo kaut kādu mapi, acīmredzami nelasa, vien pārbauda sekretāres prasmi saskavot lapas, kas regulāri tiek atdalītas un saskavotas no jauna ar tādu rūpību, kuru tu nevari sagaidīt pat no neiroķirurga. Kad mape nolikta malā, laiks atpūtai, kas izpaužas vienkāršā sēdēšanā, nekādas sarunas ar kolēģiem, kolēģi savā starpā pat nesasveicinās, kapa klusums, tiesa gan darba biedri arī ir aizņemti, jo vienam jātīra brilles, bet otrs cīnās ar speciālā monitora pārsega noņemšanu no datora, kas visticamāk ir biroja altārs, ap kuru valda nevainojama tīrība. Kad paiet vēl desmit minūtes, pēkšņi tiekam aicināti pie galda, tiek palūgtas mūsu pases un jautāts, ko tad mums īsti vajag. Un izrādās, ka esam bijuši spiesti visu šo teātri noskatīties tikai tāpēc lai izdzirdētu, ka viņš var mums iedot to atļauju, bet tas maksās 15latus. Tomēr... ir viena cita vieta, kur to var izdarīt pa velti. Nekadi tālāki jautāumi netiek atbildēti, esam veiksmīgi novirzīti uz citu biroju, problēma atrisināta, bingo. Jāpiebilst, ka pat viņu pašu cenrādī mums vajadzīgā atļauja ir bezmaksas. Neko darīt, dodamies uz nākošo biroju, kur Sikkim reģiona pārstāvji ir pretimnākošāki un atļauju mums sola jau pēc dažām stundām.
Parējā diena paiet slīdot cauri Kalkutas vecākajai daļai. Esam nedaudz pārrēķinājuši savus spēkus, jo nosoļot piecus, sešus kilometrus nemaz nav tik viegli, mežonīgā suta dara savu un drīz vien esam pamatīgi noguruši. Piesēžam iepretim valdības ēkām, kur kā reizi policijas busiņos tiek krauti kārtējie politiskie nemiernieki. Kaut kā nepaveicas ar maršruta izvēli un sanāk tā, ka mirklī, kad suta pāraug lietū, mums nav kur paslēpties. Normali salīstam, bet nav arī tik traki, jo lietus, kaut arī samērā stiprs, ir silts un, kā parasti, pāriet jau pēc desmit minūtēm. Galveno skādi nokrišņi nodara manām iešļūcenēm un esmu spiest pirkt jaunas. Kaut kā sanāk, ka pirmais apavu veikals, kas pagadās pa ceļam tirgo tradicionālās indiešu sandales. Cik nu viņas tradicionālas, grūti spriest, jo nevienu indieti ar tādām kājās neesam manījuši. Tieku pie pirmās iespējas kaulēties Indijā, un jau pēc dažām minūtēm dodos prom jaunās kamieļādas tupelēs. Laura gan saka, ka es kaulējos pārāk agresīvi un neatstāju nabaga tirgonim nekādas iespējas, un var jau būt ka tā arī ir, bet pie tā jāvaino arābi, kas mani tādu ir padarījuši. Pāragri spriest par visu Indiju, bet liekas, ka kaulēšanās nebūs tik aizraujoša, jo tā šeit nav spēle, bet gan cenas nosišana. Nezinu vai man tagad jājūtas vainīgam, ka nopirku tupeles pa latu. Pēc vakara atpūtas dodamies atpakaļ ielās, iestājies vakariņu laiks, šoreiz testējam bahji (jaunais Lauras karijveidīgais favorīts) ar paw (maizi), tad muri (aukstais rīsa pārslu un garšvielu miksējums), tad ķeramies pie zupas bumbiņām (aizmirsu nosaukumu), kas ir auksta buljonveidīga zupa, kuru iepilda olas formas kraukšķīgā, čipsīgā bumbiņā, tad pagaršojam kartupeļu, turku zirņu kariju, vēl lasi (jogurta dzēriens), atkal tējas un vēl kaut kādu pelmeņveidīgo, kas cepts eļļā... Viss garšīgs, vienīgi tās zupas bumbiņas ne pārāk, jo man negaršo svaigas koriandra lapas. Vēl pamanam, ka vakariņu laiks ir diez gan īss, sākas pēc sešiem un jau ap desmitiem visi vācas nost. Bet nav jau ar ko ēst tik vēlu vakarā.
Pec vakariņu festivāla vēl apstaigājam vietējos tūraģentus un tiekam pie vilciena biļetēm uz Jalpaiguri, kas būs mūsu pirmais Indijas dzelzceļa piedzīvojums, kurā metamies jau rītvakar.

2010-09-02T03:54:00.000-07:00

Gluži kā amerikāņu filmās par Vjetnamas karu, pamostos ievainots zem helikoptera, nenormālākajā karstumā.... Nu labi, nav jau tik traki, bet pimā nakts Kalkutā, nepaliks manā gaišākajā atmiņā, ventilators pie griestiem ir vienkārši uber skaļš, pie kā vēl varētu pierast, bet pierast pie nemitīga uzbrukuma blakšu izpildījumā nav iespējams, nakts paiet cīņā par miega minūtēm, un rīts paiet gaidot modinātāja zvanu. Diez gan neizgulējušies, bet izsalkuši esam gatavi doties jaunas viesu mājas un brokastu meklējumos. Pagaidām īgnums neliek par sevi manīt, bet pazīstot sevi kombinācijā ar pāris negulētām naktīm, kāds nabaga taksists vai uzmācīgāks tirgonis var šodien piedzīvot ļaunā Jāņa visļaunāko uzbrukumu.
Iečekojamies nākošajā viesnīcā, kas liek domāt, ka tagad katru reizi šim pasākuma būs jāvelta laba pus stunda un jāapgādājas ar pases kopijām, kuras tiek pieprasītas katrā viesnīcā, papildus detalizētai informācijai par ceļojumu, pases datiem un pat vecāku vārdiem. Var jau piešauties pie formu pildīšanas, bet viesnīcnieki šķiet ir dikti lepni par savu lasit un rakstītprasmi, kādēļ izburto visu vēlreiz skaļi, pēc katra no jautājumiem gaidot apstiprinošu “Jā”. Interneta salonos procedura ir līdzīga, vēl tik papildus tiekam nofotogrāfēti.
Svētdienas rīts Kalkutā liekas diez gan mierīgs, izskatās, ka Indija nav nekāds izņēmums un līdzīgi kā citās tropu zemēs arī šeit dzīve sākas pēcpusdienā. Tas gan netraucē mums izmest līkumu pa apkaimi, tā teikt, nostabilizēt savas topogrāfiskās zināšanas par rajonu. Rīta cēliens ir laba iespēja pamanīt to, cik daudz cilvēku dzīvo vienkārši tā, uz ielas, daudzi vēl guļ, citi mazgājas, dažs mazgā veļu, gatavo ēst, lako nagus... Pārsvarā viņi ir okupējuši ietves, līdz ar to pārējie gājēji ir spiesti izmantot ceļu, kur visu laiku pīpinādami triecas garām dažādi transporta līdzekļi. Iepazīstamies ar atsevišķiem ubagiem, kas parādīsies mūsu dienas gaitās ik pa laikam, ar tiem pašiem tekstiem un tieši to pašu uzmācības formu, kas lielākoties gan beidzas ar sekošanu, kas nebūt nav tik traki, tik jāiemācās ignorēt. Bet kopumā visi te ir pārsteidzoši neuzbāzīgi, protams, tā nav Eiropa, bet ja gribi kārtīgu skolu cīņā ar tirgoņiem, ubagiem, taksistiem u.tt., tad Kalkuta nav īstā vieta.
Jau pa lidmašinas logu nevarēja nepamanīt, cik viss šeit ir zaļš, daudz palmu un citu koku, kas pārvietojoties pa pilsētu ne tikai lieliski palīdz cīņā ar karstumu, bet padara šo pilsētu acij daudz pievilcigāku.
Liekas par dienas atklājumu jāatzīst tējas tirgoņi, kas savu vārījumu pasniedz mazos māla trauciņos, kas ir vienreizlietojami un tiek mesti ārā pēc katras tējas, liekas ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasas traukiem. Bet ne jau trauciņi liek mums atgriezties pēc papildus devas. Tēja ir riktīgi garda, bet recepte vienkārša, vārītā pienā liekam svaigu ingveru, cukuru un kardamonu, tad pievienojam melno tēju un vāram, kamēr viss maisījums ir pareizajā krāsā. Pusdienas ēdam pie ielas tirgoņiem, garšīgas, bet trauku tirība (netīrība) ir apbrīnojama, netīrumi ir acīmredzami, laikam jau arī pie tā ir jāpierod, jo vietējie diez ko nešķobās par šādiem sīkumiem. Un ja nu kas, ielu malās itin bieži atrodamas bezmaksas publiskās tualetes, pēdiņas virs rensteles, kas nav pat īsti norobežotas,pāris skaidu plates plāksnes ir ok. Un nevarētu teikt, ka tas tik tā, vietējie labierīcības izmanto, par ko liecina gan specifiskais odoriņš, gan šad tad manāmie pakalpojuma izmantotāji.
Tā arī atlikušo dienas devu pavadam lēnā garā klaiņojot pa apkārtni un turpinot eksperimentus ar vietējiem gardumiem. Vistas gaļas rullīši izrādās riktīgi gardi un arī saldais jogurta dzēriens lasi neliek vilties. Šķiet rīt jāiziet uz kādiem jaudīgākiem eksperimentiem.

Kalikalkuta..

2010-08-31T01:53:00.000-07:00

Pirmais iespaids par Kalkutu rodas tās starptautiskajā lidostā! Ap skrejceļu tikko nopļauta zāle, kas šķiet iepriekš bijusi vismaz līdz ceļiem, turpat pa piebraucamo trasi viens vālē ar riteni, bet pārdesmit metru attālumā no lidmašīnas, aiz parasta drāšu žoga ir iela. Kad ieejam terminālā, uz mirkli liekas esam atgriezušies kādā padomju laika iestādē, jo diez gan spēcīgi ož pēc tam laikam raksturīgajiem skuju ekstratiem, kas acīmredzami (drīzāk nāsīmjūtami) šeit joprojām tiek lietoti uzkopšanas darbos, par kuriem gan liecina tikai smarža. Trepes šeit uzmetinātas no čuguna un griestu augstums diez vai pārsniedz trīs metrus. Virs robežsardzes kantora pakārta neliela zīme par sūdzību iesniegšanas kārtību, Zīme veidota no kaligrāfiksi švaki veidotiem burtiņiem, kas izgriezti no baltas līmplēves un uzlīmēti uz cieta plastmasas dēļa, sekojot iepriekš novilktām līnijām. Vienīgais, kas liecina, ka neesam astoņdesmitajos ir zīmē pieminētā imigrācijas departamenta mājas lapas adrese. Pats migrācijas virsnieks ar nav nekāda medus maize, svarīgs bez gala, pēc nelielas diskusijas, kas sastāv no bezjēdzīgiem, nebūtiskiem jautājumiem un vispārīgām atbildēm no mūsu puses esam tikuši cauri. Wellcome to India.
Ejam savākt somas, tās izrādās neriņķo karuselī, bet sakrautas vienā stūrī, blakus nolikts arī spilvens, kuru Laura apzināti atstāja lidmašīnā. Savācam somas, bet ap spilvenu izvēršas drāma, godīgais lidostas darbinieks, aptaujā visus klātesošos vai kāds nav aizmirsis spilvenu, liekas viņš ir diez gan satraukts un iespējams pat pārdzīvo, ka kādam šonakt būs jāguļ bez spilvena. Kad pametam lidostas ēku esam gatavībā stāties pretī taksistu drūzmai, bet par pārsteigumu, vien trīs taksisti izrāda interesi par mums un ne vienlaicīgi, un pat draudzīgi, un pats galvenais, pavisam viegli izdodas viņus atšūt. Ja reiz tu atšuj taksistus, tad esi gatavs nelielam orientēšanās izaicinājumam – autobusa atrašanai. Mums nav karte tikai aptuveni nostāsti kā tikt līdz lidostas vārtiem, kas vienā no aprkstiem ir raksturoti kā “caurums sienā pēc desmit minūšu gājiena caur drupām rietumu virzienā”. Kaut kā mums izdodas tikt līdz cienījama izmēra vārtiem piecās minūtēs un pagaidām nekas neliek domāt, ka esam apmaldījušies, jo satiksme te ir pilnīgi vājprātīga, un tikai n-tie dzeltenie takši no septiņdesmitajiem ir vairāk par nenormāli skaļajiem autobusiem no astoņdesmitajiem. Kamēr mīdamies pa ceļmalu, cerot uz apskaidrību, kurā busā kāpt, man izdodas iekāpt govs sūdā, jāatzīmē, visai veiksmīgi, ja ņem vērā, ka kājās ir tikai iešļūcenes. Jācer, ka tas bija svētās govs sūds, bet ja nopietni, jāskatās kur kāju sper uz katra soļa, jo govs sūds nebūt nav nepatīkamākā lieta, kurā var iekāpt Kalkutas ielās, kas ir diezgan bagātas ar dažādiem atkritumiem. Noķeram kaut kādu busu, kura priekšnieks sola mūs aizvest līdz mums vajadzīgajai metro stacijai, liekas braucam labu stundu, kas ir nedaudz pa daudz pirmajai dienai, jo skaņa autobusā ir neizturama. Indiešu deju ritmus bez problēmām nomāc nenormālā pīpināšana, kas šeit ir daudz lielākā cieņā par pagrieziena rādīšanu vai ceļa zīmju ievērošanu. Godīgi – trakāka satiksme nav līdz šim redzēta. Metro tiekam cauri bez starpgadījumiem, bet vienalga ir jau tumšs, kad esam centrā. Bez maldīšanās atrodam Sudder Street, kas ir ceļotāju geto rajons, pilns ar valūtas maiņas punktiem, dažāda līmeņa viesnīcām, ielas galā ir pat bārs un alkohola veikals. Paliekam vienā no n-tajām viesu mājām, bet spēka vairs pietiek vien nelielai pastaigai pa apkaimi, tiekam pie svaigi spiestas apelsīnu sulas un diviem vietējiem draugiem, kas grib tikai iepazīties un ziņot, ka mēs esam laipni gaidīti Kalkutā. Un pagaidām nekas neliek domāt par pretējo, pat viesnīcnieki ir relatīvi lapni, necenšas uzspiest savus superpiedāvājumus, pat iesaka citas vietas, kas varētu vairāk atbilst mūsu prasībām. Vēl tik jāpiemin rikšu vilcēji, kas reizēm pa tā jau pilnajām ielām velk rikšas, kurās sēž pat četri cilvēki, un ne vis lēnām pukšķina, bet skrien, skrien labā ātrumā. Un kaut arī tie onkulīši neizskatās pēc jaunzēlandiešu regbijistiem, viņi savu darbu dara ar apbrīnojamu veiklumu un vieglumu, un kas pats šokējošākais, viņi visi smaida, pat tad, kad tu pārskrien ceļu viņa priekšā vai savā satiksmes nesaprašanā izveido nelielu sastrēgumu.

Celjaa

2010-08-29T04:15:00.000-07:00

Pēdējās dienas Jaunzēlandē nebūt nav vieglas, jo esam iesaistījušies karā ar darbabiedriem, kuri iesākuši mūs neciest dēļ fakta, ka strādājam ekstra stundu un tā vietā lai simulētu, patiesi strādājam. Mūsu darba stils acīmredzami apdraud daža laba vietējā izredzes pavilkt sezonu par pāris nedēļām garāku, bet mūs tas maz satrauc, jo dodamies prom. Piektdienas pēcpusdiena un sestdienas rīts tiek pavadīts stopējot un 300km paliek aiz muguras pavisam veikli. Vēl pagūstam veselu dienu atvadīties no Kraistčērčas un esam ceļā uz Melburnu.
Sanāca kaut kā tā, ka Jaunzēlandē pavadījām krietni labu laiku, kas būtiski ir ietekmējis to, kā mēs skatamies uz globusa otru pusi. Tā jau patiesībā sanāk, Latvija ir akurāti otrā pusē pasaulei. Jaunzēlande mūsu atmiņās vienmēr paliks kā samērā mežonīga vieta, kur daba stāv pāri visam, un 20 minūšu attālumā no jebkuras pilsētas centra iespējams iziet kādu kalnu pargājienu, izbraukt kādu līkumu ar kajakiem pa pilnīgi caurspīdīgu ezera līci vai iemest makšķeri upē, kas pilna forelēm. Lai arī daba Jaunzēlandē daba ir fantastiska, pēc ilgāka uz salas pavadīta laika nevar nepamanīt cik patiesībā šī valsts un tās iedzīvotāji ir izolēti no pārējās pasaules. Kaut vai paklausies radio, vai pavēro jauniešus uz vidusmēra lauku pilsētu ielām. Labi, pietiek par Jaunzēlandi, liekam jaunu bildi iekšā.
Ierodamies Melburnā jau kā zinātāji, bet šoriez iemēģinam jaunu hosteli. Diez gan milzīga ēka četros stāvos, savulaik bijusi smalka viesnīca, vēlāk zaudējusi visu greznumu un pat pārtapusi par bezpajumtnieku un prostitūtu patversmi, visbeidzot atgriezusies uz viesu aprūpes ceļa.
Tiesa lielākā daļa iemītnieku ir working-holiday ceļotāji, kas maksā īri reizi nedēļā un izmanto hosteļa darbā iekārtošanas pakalpojumu. Mums nav nekas pret strādājošiem ceļotājiem, vien grūti saprast kā var ilgstoši dzīvot vietā, kur spiediens dušā ik pa brīdim pazūd gandrīz pavisam, tad atgriežas ar ekstra karstu efektu un citiem pārsteigumiem. Mēs virtuves iespējas ierobežojām līdz mikrenes lietošanai, kas nenācās grūti, jo netirība neradīja vēlēšanos uzkavēties ilgāk un vēl tas, ka ne pārāk bieži bija pieejami vairāk kā divi šķīvji vienlaicīgi. Bet nu tas tā, tikai piezīme, lai kādam neienāk prātā, ka šausmīgie hosteļi ir tikai mazattīstītās valstīs. Pozitīvais hosteļa elements, dzīvojam vienā istabā ar vācu jauniešiem, kas šķiet tiko beiguši videni un vēl īsti nesaprot kur atkūlušies. Izskatās, ka strādāt viņi tikai lai savilktu galus, jo tieši mūsu ierašanās dienā šie nospriež paņemt nedēļu brīvu, jo vienam ir kakls sāp un otrs nejūtas pārāk labi.
Nākošās dažas dienas veltam Melburnas apskatei, tajā skaitā apskatam dažus tirdzniecības centrus un Latviešu Biedrības namu, kur satieku savus korporācijas biedrus, kas dzīvo Melburnā. Melburna liekas diez gan jauka pilsēta, grūti vien aprast ar to milzīgo kosmopolītismu un multikulturālismu, kas te valda. Gandrīz katrs uz ielas satikts cilvēks runā ar spēcīgu akcentu, brīžiem pat liekas, ka tā valoda, kuru runā daudzi tirgoņi, informācijas biroja darbinieki, sabiedriskā transporta šoferi u.tt. ir grūtāk saprotama kā kreolu vai bidgin angļu valoda. Diez gan pamatīgi šokē pasta darbiniece Murusa (varbūt Murisa), kura mani nesaprot, un jāatzīst, es viņu saprotu arī pašvaki. Jau spriežu, ka jāpalūdz, lai pasauc kādu, kam angļu valoda mazāk sveša, bet pāreja uz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem nostrādā. Četras dienas Austrālijā šķiet gana un lidojam tālā uz Kuala Lumpuru.
Arī KL mums nav sveša, pa jau iemītu taciņu, tiekam pie ērta busa uz ķīniešu kvartālu, kur tiekam pie akurāti tās pašas istabas, kur palikām pagājušo reizi. Šoreiz vien nomainam savus ēšanas paradumus un kļūstam par patstāvīgajiem klientiem veģetārajā restorānā, kur pavārs vai nu melo vai arī ir nenormāli advancēts sojas kulinārs. Viss te ir veģetārs sākot no liellopa gaļas un beidzot ar zivi. Vēl pablandamies pa Plaza Low Yat, kas ir milzīgs elektronikas lielveikals, iepērkam šādu tādus niekus un iečekojam jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Divas dienas Kuala Lumpurā paiet nemanot un atkal jāsēžas lidmašīnā. Dodamies uz Indiju, bet tas gan uz vairāk kā pāris dienām.

Ziema dienvidos

2010-07-21T01:41:00.001-07:00

Kā teica viens ļoti populārs itāļu blogotājs Ale: “Ja es rakstītu biežāk, neviens vairs manus rakstus negaidītu, un Jūs mirtu no garlaicības!” Atskatoties uz pēdējo mēnesi vai diviem, šķiet kaut kas tomēr ir mainījies. Laikam jau nekas nestāv uz vietas, tik dažkārt jāpaiet ilgākam laikam lai pamanītu, ka ledus ir sakustējies. Liekas tikko rakstījām par kiwi ražas ievākšanu, bet tagad jau esam pavisam citā Jaunzēlandes galā, bet joprojām tajā pašā Jaunzēlandē.

Pēc kiwi pasākuma, bijām nolēmuši ķerties pie lielās vīnogu “ziemas apkopes”, diemžēl pagājusī pasules krīzes sezona ēnu nu ir uzmetusi uz Jaunzēlandes vīna industriju un neklājas tik viegli ar laba ziemas darba atrašanu. Jau pazīstamie vīna lauki pieņēmuši lēmumu sadarboties ar kontraktoriem, tā vietā lai algotu savus darbiniekus, kas mūs ne pārāk iepriecina un liek izvēlēties par labu ceļam uz dienvidiem.

Jūnija vidū ierodamies Ziemeļotago, kur gandrīz pilnīgas nekurienes vidū atrodas Džūlijas augļudārzs, kuram nu jāgriež laukā vecie un jaunie zari. Jāatzīmē, ka ceļš uz Kurow, kas ir 600km no Blenheimas, mums sanāk “ar piedzīvojumu”. Pārkarsējam Subaru motoru, jo kaut kādā veidā aizmirstam par minisūci dzesēšanas sistēmā, tā nu tiekam pie dūmiem un pamatīga cauruma radiatora trubās. Ar n-tajām pieturām gan galā tiekam, bet viens ir skaidrs, ar Subaru uz 60km attālo veikalu diez vai mēs aizbraukt varēsim. Ilgi gan nav jādomā iepirkšanās shēma un risinājumi, jo piebeidzam nabaga mašīnu pilnībā un tiekam pie pagaidu varianta, īsta fermeru pikapa, divdesmitgadīgas Tojotas Hilux!

Protams, nepietiek ar īstu fermeru vāģi, vajag arī īstu fermas dzīvesvietu. Iekārtojamies aitu fermas teritorijā kalnos esošā kotedžā, kuru, kā jau pienākas fermas dzīvesveida piekopējiem, apsildīt ir gandrīz neiespējami. Taču apkures problēmas jaunzēlandiešus nenomāc, kā tas šeit pieņemts, spītējot ziemai, tiek uzvilkta papildus kārta. Staigāt pa māju jakā, cepurē un trīskārtīgās vilnas zeķēs ir norma ne tikai mūsu kotedžā. Bez elektriskā palaga ziemas laikā neguļ neviens vietējais un arī mēs ar prieku izbaudam šo ekstru. Vēl mums uzrodas kaķis, kas sākumā izliekas par savvaļas kaķi, tomēr vēlāk atkožam Rokijas, kas izrādas fermas kaķis, viltības. Tagad Rokija dzīvo kopā ar mums.

Darbs pats par sevi nav pārāk grūts, bet par vieglu tādu arī nenosauksi. Sevi lieki nenomocam, jo maksā mums par darba stundu nevis padarīto, lielākais mīnuss – laiks velkas lēni. Iesākumā Laura strādāja uz platformas, kas uzmontēta uz traktora, kamēr es braukājos ar hidrauliskajā trepēm, bet tā kā trepes šobrīd ir remontā, abi esam uz viena traktora, vismaz varam izanalizēt viens otra prasmi graizīt kokus.

Vēl pa šo laiku esam vienreiz bijuši tuvākajā lielpilsētā Oamaru (16000 iedzīvotaji), cilpā noķēruši vienu trusi (ne pārāk garšīgs cepetis), trīs reizes esam mēģinājuši iekarot “blakus” esošā kalna virsotni, knapi 2000 metri (brīvdienās negribas sevi pilnībā nomocīt), divreiz esam bijuši makšķerēt (trīs foreles) un vienreiz vakariņojuši vietējā Fish & Chips iestādē. Un ir palikušas vien 4 nedēļas līdz brīdim, kad pamatam Jaunzēlandi.

Ar traktoru pa tuneli

2010-05-23T14:37:00.001-07:00

Kiwi pakošana pa vakariem kaut kā mums neiet, jo ne katru vakaru ir ko pakot. Laikam nav tā labākā raža šogad! Tā nu mums ir vēl vairāk brīvā laika. Vienu vakaru pēc pastaigas gar jūru piestājam kaimiņu kiwi pakotavā apjautāties par darba iespējām, un izrādās esam pareizajā laikā, pareizajā vietā, jau nākamajā rītā varam ķerties pie darba. Jālasa kiwi! Vēl viena lieta, ko blakus traktora vadīšanas prasmei varēsim rakstīt savos CV!

Visi skarbie kiwi profiņi ir diez gan nelaimīgi, jo jālasa zeltītais kiwi. Mums tas neko neizsaka, jo nav jau ar ko salīdzināt, un tā kā negatavojamies uz sprinta lasīšanu, nav mums nekādu iebildumu pret saudzīgu pieeju, kas esot nenormāli svarīga zeltīto ogu gadījumā. Dārzs liekas diez gan jauks, brokastīs tiek pievesta kafija, silti cīsiņi mīklā un menedžeris nodod mums ziņu no saimnieka, kas esot sajūsmā par mūsu pielasīto kastu kvalitāti. Pēcpusdienā pārejam uz zaļajiem (klasiskajiem), izdodas palielināt tempu, bet tik un tā netiekam līdzi komandām ar pieredzi, kas gan īpaši nesatrauc, jo diena ar to arī beidzas.

Visa lasīšana ir diez gan interesanta, jo kiwi aug tādos kā kokos, kas nav augstāki par diviem metriem. No divu metru augstuma uz abām pusēm liecas stīgas, veidojot divus “tuneļus”. “Tuneļa” sienas ir darba lauks, pa kuru cīnīties. Kad soma ir pielasīta, kiwi izberam kastē, kad piekabe ar četrām kastēm pilna, dzenam traktoru no rindas ārā, un ķeramies pie nākošā. Lasīt kiwi, protams, var ikviens, bet optimāli tev jābūt ne garākam par 1.75 metriem, ar stiprām kājām, muguru, pleciem, rokām u.tt.. Pilna kiwi soma ir pa vidu starp 30 un 40kg, pilna kiwi kaste ir aptuveni 400kg, pilna piekabe ir 4 kastes. Pie šādiem aprēķiniem nonākam, jo trīs dienas pamatīgi līst un darīt neko prātīgu nesanāk. Laura tiek iekomandēta pakotavā, kas esot diez gan OK, ja jāsalīdzina ar iepriekšējo, bet man ir laiks eksperimentēt virtuvē, lasīt grāmatas un izglītoties. Vēl pāris dienas paiet kamēr dārzs pažūst un traktori var puslīdz stabili kursēt pa rindām. Notiek nelielas izmaiņas virknējumos, un pēc lietus lasam četratā, mūsu bandā ir čehs Jans, kas lasa riktīgi ātri un vietējais Džeisons, kas lasa… gandrīz nelasa. Laura un Džeisons drīz vien atgriežas pakotavā, bet ar Janu sarīkojam ātrumlasīšanu, gandrīz izdodas pārspēt dārza absolūto rekordu, tomēr nākas apstāties pie 16 tonnām (8 katrs), jo blakus komandas spicākais vecis tiek hospitalizēts pēc visai stulbas sadursmes ar koku un diena beidzas ātrāk kā plānots. Nākamajā rītā uz ātrumlasīšanu nevelk, bet nav jau arī kur skriet, nolasam pārpalikumus, un sezona ir cauri. Vienīgi Laura vēl cīnas pa pakotavu, bet arī tas nav uz ilgu laiku.

Kiwi ir oga, kurai šo vārdu pagājušā gadsimta piecdesmitajos deva jaunzēlandieši. Mārketinga speciālisti ar šādu triku cerēja iekarot Amerikas tirgu, acīmredzot, triks izdevās veiksmīgs, jo ogas īsto nosaukumu reti kurš vairs atceras. Angliski oriģinālais nosaukums skanēja Chinese Gooseberry, latviski Ķīniešu Ērkšķoga. Autortiesības uz zeltītās un sarkanās ķīniešu ērkšķogas genomu pieder Jaunzēlandiešu kiwi eksportētāju apvienībai!

Kiwi oga

2010-05-09T19:14:00.001-07:00

Ir rudens, bet tā kā esam pavirzījušies kādu gabaliņu ziemeļu virzienā, joprojām ir silts un saulains. Šobrīd esam Motuekā, kur pagājušo sezonu mocījāmies ar ābolu lasīšanu un apsolījām sev, ka vairs nekad nelasīsim šos augļus. Nekad nesaki nekad! Plāns doties uz Motueku bija jau sen, jo gribējām apciemot Klēru un Kregu, pie kuriem palikām visu pagājušo ābolu sezonu. Tā nu esam atkal šeit un... lasam ābolus, bet šoreiz tas ir pavisam citādi, jo mēs nestrādājam, mēs palīdzam = ))) un āboli ir lieli un daudz un var lasīt visu pēc kārtas!!! Ideāli!!! Bet tā kā ābolu ir tikai palīdzēšana, esam atraduši vakara darbu kivi pakošanas centrā. Tā nu darbadienās četras stundas atlasam labākos kivi eksportēšanai.

Adios Roxburgh

2010-05-09T19:12:00.001-07:00

Roksburgā pēdējās dienas paiet krāmējot un pakojot tās mantas, kas mums saradušās kopš pārcelšanās uz šejieni, un to nav maz. Esam patiesi priecīgi, ka varam doties prom, tomēr šo patikamo sajūtu atkal nedaudz patraucē mūsu priekšniece, ar kuru mums ir jāiet vakariņās (dažreiz vienkārši esam pārāk pieklājīgi, un citi cilvēki pārāk nepieklājigi = )))). Tā nu ar grūtībām saspiežam visu (arī Ali un Katiu) mašīnā un esam gatavi atkal doties ceļā. Diemžēl pirmajā dienā līst un pirmā pietura - Jaunzēlandes augstākā virsotne - Kuka kalns izpaliek. Tā nu dodamies uz Kraistčērču, kur relaksēti pavadam 2dienas un paspējam nobaudit vēl kādu no Ales garšīgajiem ēdieniem. Mūsu draugi jau pēc paris dienām uzsāk 6 mēnešu tūri pa Āziju, tādēļ pēdējās dienas pavadam karstajos avotos, pie jūras un makšķerējot, kur izdodas pazaudēt mašinas atslēgas (vēlāk arī atrast) un piedzīvot vēl šādus tādus kuriozus = )))

Finito

2010-04-28T15:38:00.000-07:00

Dienvidu salas centrālajā reģionā augļu sezona tuvojas noslēgumam. Mūsu veikalā palikuši tikai āboli, bumbieri, daži nektarīni un dažas sapakotas miksētu augļu kastes, kuras plauktos stāv jau kādu mēnesi un no kurām ik pa laikam izņemam pa kādam sapuvušam persikam vai bezgaršīgam nektarīnam. Ir pavēss un mēs priecājamies, ka vairs tik bieži nav jātaisa saldējums. Arī mūsu priekšniece ir nedaudz atslābusi un sāk izrādit kadas cilvēcīgākas pazīmes. Jēēēē, šī ir ilgi gaidītā pedējā nedēļa. To visu vēl patīkamāku padara mūsu draugi – Ale un Katia (tie paši, kurus satikām Meksikā), kuri „nedaudz” izmainot savu maršrutu nu ir Jaunzēlandē un jau nedēļu mūs pēc darba sagaida ar vakariņām itāļu stilā un iekurinātu kamīnu. Nākamnedēļ pametam Roksburgu, kur nu jau bijām sākuši justies kā vietējie – dodoties uz vienīgo miesta veikalu vienmēr satiekam kādu pazīstamu cilvēku,kurš grib uzzināt, kas tad mums šovakar vakariņās vai kas jauns mūsu veikalā. Dzīve laukos ir darijusi savu un nu mēs esam sākuši cept maizi, gatavot ievārījumu, dažādas mērces, skābēt kāpostus.

Tasty

2010-04-04T02:22:00.000-07:00

Roksburgā,pilsētā, kur turmpāk strādāsim, ierodamies jau dienu iepriekš, lai iekārtotos mums piešķirtā 3 istabu kotedžā. Māja kā izrādās ir viena no pirmajām šajā reģionā, lai arī nav ideālā stāvoklī, mēs esam priecīgi, jo mums ir pašiem sava gulta, duša un virtuve, pēc kā kempingojot mēs bijām īpaši noilgojušies. Apkārt mūsu miteklim ir desmitiem (varbūt pat simtiem) persiku koki, no kuriem arī mēs pirmajās dienās ievācam pa kādam auglim un, protams, truši, kuri Jaunzēlandē laikam ir visur. Darbs? Hmmm.... ar ko lai sāk??? Šobrīd mūsu veikalā ir kādas 3 šķirnes ar aprikozēm, persikiem, nektarīniem, āboliem, bumbieriem, plūmēm, vēl ir darzeņi, īsts augļu saldējums, dažādi ievārijumi, mērces, čatniji, sulas, saldumi. It kā jau vienkārši - pakojam kastēs un maisos augļus, darzeņus, strādājam pie kases, papildinam plauktus ar trūkstošo, taisam saldējumus... . Tagad jau gandrīz pie visa vairāk vai mazāk ir pierasts, bet nu šī nav parasta augļu tirgotava ceļa malā. Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, 10 stundas dienā bez pātraukumiem vai atpūtas brīžiem, arī pusdenas ēdot, kas ir jādara, jo visam vienmēr ir jābūt perfekti Problēma ir mūsu priekšniece un tā ir ļoti liela problēma, kuru ceram izturēt vēl kādu mēnesi. Katrā ziņā Roksburga ir mazs miests, kur vienīgais pārtikas veikals tiek slēgts pirms mēs vēl beidzam darbu un internets maksā 2Ls stundā.

Augļu sezona

2010-03-10T18:48:00.000-08:00

Hmmm ... jā, izrādās, ka Jaunzēlandē pa gadu ir daudz kas mainījies jeb citiem vārdiem sakot, krīze ir arī šeit. Vietējie ir noraizējušies ne pa jokam, jo bezdarbs valstī sasniedz 7%! Tā kā Jaunzēlande ir īpaši populārs galamērķis strādājošo brīvdienu lūkotājiem, darbu atrast nav tik viegli kā pirms gada. Arī Denijs , mūsu priekšnieks, pie kā lasījām ķiršus gan pagājušo gadu, gan šogad, vairs nejoko tik daudz... un ķirši arī šogad sūdīgi. Un vietējie sūdzās par auksto vasaru. Un mēs, piebeiguši ķiršus, dodamies nelielās brīvdienās pa ceļam vien ieskrienam uz darba interviju augļu tirgotavā.
Brīvdienas sākas ar pāris dienām Danīdenā, bet tad nospriežam, ka brīvdienām ir jābūt BRĪVDIENĀM, un uzņemam kursu uz Dienvidiem, liekas, ka Milford Sound ir viens no retajiem Dienvidu salas nostūriem, kur vēl neesam bijuši, tad nu uz turieni arī dodamies. Pirmā diena paiet tiekot līdz pašiem, pašiem Jaunzēlandes dienvidiem, kur atrodam diez gan jauku bezmaksas kempingu jūras krastā. Pēcpusdienā ķerstu haizivis, kas gan šeit nav diez ko lielas, metru garas, varbūt. Laura lasa savu jauno žurnālu un atnāk tik apskatīt manas draudzenes jūraszvaigznes, kas šiten ir milzīgas. Jau nākamajā dienā virzamies tālāk un dažās stundāš šķērsojam vai visu Fjordu zemi. Piestājam Manapouri, kur gandrīz visu dienu arī pavadam pie ezera, kas baigi smuki izvietojies starp kalniem un apskalo mazus olīšus, kuros diez gan labi atlaisties saulītē. Vienīgā nelaime ar mazajiem olīšiem ezera krastā ir tā, ka viņus iecienījušas arī smilšu mušiņas, par kuru neesamību Latvijā katram tās iedzīvotājam ik dienas ir jāpateicas Dievam vai vienalga kam viņš/viņa mēdz pateikties par uz ietves atrastu divdesmit latu banknoti. Pa nakti gan pie ezera palikt nevar, jo vietējie šķiet ne pārāk ciena lētā gala tūrismu, visur salikuši zīmes „No Camping”, var jau arī viņus saprast, jo Te Anau un Manapouri kalpo kā bāze lielai daļai no tiem simtiem, kas ik dienas dodas uz Milford Sound . Atrodam vēl gaumīgāku naktsmītni, ieparkojamies pašā mušiņmakšķerēšanas mekas viducī, Wai____ upes krastā. Upe ir vienkārši fantastiska, droši vien viena no pašām, pašām krutākajām vietām visā pasaulē, foreļu copes ziņā. Desmitiem kilometru garumā pie upes klāt tikt nav iespējams un šī vienīgā vieta, kurā esam apmetušies, tika atbrīvota no krūmiem 60tajos gados, kad Jaunzēlandē plānoja ierasties karaliene māte, kura esot bijusi baigā mušiņmakšķerēšanas entuziaste. Saslapēju visus savus vizuļus un drēbes, bet pie sapņu lomiem netieku, bet pie lomiem netiek arī vecie mušu pro vīri, un pa visiem spriežam, ka makšķerēt ir forši vienalga, tas ne kas, ka forelēm brīvdiena. Nākamo rītu sākam agri, lai uz simtpiecdesmit kilometru attālo „fjordu” tiktu pirms deviņiem rītā un kāptu uz pirmā kuģa, kas tūristus aizved līdz Tasmānijas jūrai un atpakaļ.
Simtu piecdesmit kilometri jau nav daudz, bet Jaunzēlande paliek Jaunzēlande, pāris kilometrus braucam ar ātrumu, kuru mums diktē aitu bars jeb pareizāk aitu baru dzenošais suns. Tūkstošiem aitu un Subaru pa vidu uz valsts nozīmes ceļa, diez vai kur citur pasaulē kaut ko tādu ieraudzīt. Tad ieskrienam mākonī, kas ieķēries kaut kur kilometra augstumā, līdz ar ko laižam garām visus saullēkta kalnu skatus, kas gan satrauc mazāk par sajūtu, ka var palaist garām arī kāda asāka līkuma skatu. Īsi pirms pašas pārejas sasniegšanas izlienam no mākoņa un sākam ceļu uz leju, uz Milford Sound. Šķiet, ka Milford ir pats pazīstamākais un populārākais no visiem Jaunzēlandes „fjordiem”. Kādas piecas kompānijas piedāvā kruīzu pa līci un diemžēl visas piecas savus pirmos kuģus ir palaidušas ceļā īsi pirms mūsu ierašanās. Tiekam pie biļetēm uz kuģa desmitos. Gandrīz divas stundas ilgais brauciens pa garu neliekas. Delfīnus un vaļus gan nesatiekam, tik vien pārdesmit roņus, bet ne jau tas padara kruīzu īpašu. Daba šeit ir patiesi īpaša, jo fjords, kas patiesībā nav nekāds fjords, vijās starp riktīgi iespaidīgām klintīm, kuras apaugušas ar jūras tuvumam spītējošiem kociņiem. Šur tur no klintīm gāžas ūdenskritumi un citi kuģi tālumā liekas kā tādas mazas laiviņas. Viena no augstākajām fjorda sienām sniedzas aptuveni 700 metru augstumā, salīdzinājumam, Empire State Building Ņujorkā būtu vien pus klints augstumā. Mutes vaļā, ko lai citu saka, vēl viena vieta, par kuru nevar īsti vārdos izstāstīt un nevar īsti nofočēt. Ne jau pa velti visi tie tūristu simti šeit sarodas ik dienas. Kad atgriežamies krastā, novērtējam, cik pareizi esam darījuši steidzot uz pirmo kuģi, tagad stāvlaukumi ir pilni un ierodas arvien jauni autobusi, sāk parādīties helikopteri un nelielas lidmašīnas, kas visi vadā fjorda ciemiņus no velns viņ zina kurienes. Jābūt jau tomēr kaut kam īpašam vietā, uz kuru simtiem cilvēku ierodas autobusos no Kvīnstaunas ceļā pavadot sešas stundas katrā virzienā. Atpakaļ braucot mākonis ir pazudis un varam ievērtēt kalnu skatus, sniegoto pāreju, pat pamanamies iebrist sniegā.. Apskatam vēl kalnu grēdu, līdz kuras korei pagājušogad rāpmāmies un atgriežamies civilizācijā ar īsziņas signālu mobīlajā. Darbs augļu tirgotavā ir mūsu, pēc pāris dienām jāsāk strādāt.

Siltumnīcas defekts

2010-01-13T15:48:00.000-08:00

Ierodamies Jaunzēlandē kā jau zinātāji, papīru kaudze lielāka kā nepieciešams, bet izrādās, ka šoreiz no mums neko vairāk par „atpakaļbiļeti” neprasa. Pirmā diena par laimi nav pati pirmā diena Jaunzēlandē, jo ārā līst un Kraistčērča izskatās pēc pilsētas kaut kur Britu salās. Par laimi zinām kur meklēt labāko naktsmītni, ar kuriem busiem pārvietoties un kur meklēt sušī takeaway iestādījumus ar labākajiem dienas piedāvājumiem. Izmetam loku arī pa vietām, kur meklējamas lietotas mašīnas, un nonākam pie secinājuma, ka cenas gada laikā ir krietni cēlušās, jau pazīstami autotirgoņi skaidro cenu kāpumu ar krīzi, izrādās vietējie mazāk pērk jaunas mašīnas līdz ar ko tirgū parādās mazāk vecās mašīnas. Otro dienu veltam mašīnas meklējumiem internetā, bet trešajā dienā visiem kandidātiem sūtam īsziņas, kas šķiet ir visefektīvākais no mašīnas meklēšanas veidiem. Drīz vien tiekam pie testa brauciena ar Subaru Legacy (akurāti tāds pats kā tas, ko maijā pārdevām tik vien kā automātiskā kārba un mazāk švīku sānos), kas kādu laiciņu kalpojis vācu pārītim, kuri visai neapdomīgi pie savas sludinājumā norādītās cenas pierakstījuši, ka par cenu var vēl runāt. Izskatās, ka jaunieši nav īsti informēti cik šobrīd varētu prasīt par šādu auto, kādēļ arī mēs neieslīgstam profesionālā kaulēšanās sesijā un palūdzam nomest tik vienu simtiņu, kam vācieši piekrīt. Izrādās, ka mēs esam pirmie pircēji un nabaga jaunieši sabaidīti par dikti grūto tirgošanas situāciju, nu neko darīt.. Esam tikuši pie vēl viena Subaru. Esam gatavi jauniem piedzīvojumiem un ceļiem Jaunzēlandē! Principā maršruts ir skaidrs, jo mums pirmkārt jāapciemo Lauras māsa. Lāsma un Saimons jau labu laiku ir nobāzējušies Marlborough vīna plantāciju pašā viducī, netālu no Blenheimas, kas ir pašos Dienvidu salas ziemeļos, vienalga vien pārsimts kilometru attālumā no Kraistčērčas. Uzņemam kursu uz ziemeļiem un atgriežoties zināmās vietās atgriežas vecās idejas par haizivju tvarstīšanu Kaikouras tuvumā. Ievāktā informācija liecina, ka haizivis ķeras tīri labi un ņemot arī diez gan lieli moki un sviesta zivis. Tiekam tikai pie sviesta zivīm un varam rīkot bārbekjū pasākumu par godu māsu atkalredzēšanās notikumam. Tā kā mums nekur nav jāskrien, paliekam pie Lāsmas un Saimona saimniecībā uz “pāris” dienām, kas ievelkas pēc tam, kad boss piedāvā nākt talkā nelielajai trīs cilvēku komandai cīņā ar pumpuriem un drāšu cilāšanu. Pāris dienas ievelkas nedēļas garumā, bet pēc tam vēl divu nedēļu garumā, jo informācija no Centrālotago nesola ķiršu maratona startu ātrāk kā janvārī. Nav ne vainas dzīvei vīnadārza vidū, no rīta piecelies, uzliec iecīnītākos mūzikas gabalus un nesies pa simtshektārīgo lauku cilādāms drātis, kas notur visus n-tos simtus tūkstošus Savignon Blanc lakstus, paris pauzes un pulkstens jau sit četrus, diena galā, duša, vakariņas, aliņš, nothingdoings un gulēt. Nu labi, dažudien aizbraucam līdz Blenheimai, bibliotēkā bezmaksas internets, lielveikalā tiek piekrauti rati uz nedēļu un atpakaļ uz dziļākiem laukiem. Jau pirmajās dienās tiek noformēta starptautiska makšķerēšanas ekspertu komanda trīs “rūdītu jūras speciālistu” formā. Viens kāts no Malaizijas, viens no Brazīlijas un viens no Latvijas. Iet mums visādi, bet bez zivs nepaliekam, kārtīgs bārbekjū tiek rīkots pēc katras atgriešanās no okeāna. Negaidīti jau pirmajā reizē tieku pie tik sen gaidītās haizivs, nav jau joka lieta cīnīties ar padsmit kilogramīgu zivi, bet uzvara ir mūsu. Diemžēl drīz vien jāsecina, ka amonjaks nav tā jaukākā garša uz pasaules. Zinātāji stāsta, ka haizivs tūlīt pat pēc noķeršanas jāatbrīvo no galvas, iekšām un spurām, tas palīdzot, tā izdaram nākošreiz, kad tieku pie eksemplāra virs 20 kilogramiem, bet arī visa tā šķērēšana un dīrāšana nepalīdz. Izlasu visu wikipedijas sadaļu par haizivīm un nospriežu, ka turpmāk laidīšu viņas visas vaļā. Laikam hazivis lasa domas, jo kopš manas jaunās pieejas, viņas ķerās arvien biežāk, kož nost āķus un tērē manu mencu trenkāšanas laiku, esmu jau iepazinies ar n-tajām pasugām, vienīgā, kas ir ēdama ir Rig, kas ir brūna ar plankumiem, parasti ne lielāka kā pusotrs metrs. Patiesībā lielākā daļa no Jaunzēlandes Fish & Chips iestādēm tirgo tieši Rig ar kartupeļiem, kurus nez kāpēc viņi šeit sauc par “Spuds”. Skraidot pa vīnogu rindām un ķerstot haizivis laiks paiet diez gan fiksi, klāt ir arī Ziemassvētki. Nolemjam pagatavot kaut ko latvisku, kotletes, pīrāgi, karbonādes, štovēti kāposti un jaunie kartupeļi. Viss sanāk puslīdz autentisks un svētki paiet priecīgi. Ir pienācis gals arī vīnogu darbiem, un pēc svētkiem dodamies dienvidu virzienā, lēnā garā ripojam cauri jau zināmām vietām, copējam zināmos ūdeņos, satiekam jau zināmus pingvīnus un tieši pēdējā 2009.gada dienā ierodamies jau zināmajā Aleksandrā, ap kuru tad nu grozīsies mūsu dzīves visa nākamā mēneša garumā. Jauno gadu sagaidam prom no civilizācijas kalnos pie Freizera ezera, neviens salūts, neviens šampis, tikai svaigi cepta forele, jēgermaisters un simboliska Speights aliņa atvēršana pusnaktī. Vēl pāris dienas padzīvojamies pa kalniem, tad atpakaļ realitātē, pie ķiršiem. Ik pa pārdienai muļļājamies ar ne pārāk pilniem agrāko šķirņu kokiem, garākās brīvdienās aizlaižam uz Kvīnstaunu un Vanaku, kāds lasis, kāda forele, kāds zutis... Dzīve šķiet kļuvusi pārāk vienkārša... Bet gan jau, jo šodien tikām galā ar pēdējiem ievaddaļas ķiršiem, tā ka galvenais cēliens ir pāris dienu attālumā, ceram uz saulainu laiku un vingrinam pirkstus galvenajam uzbrukumam. Hmmm... ja mēs neko nerakstam tuvāko nedēļu laikā, stresam nav pamata, tas tik liecina, ka mums iet labi, ka lasam kā dulli. :)))

Ceļš

2009-12-11T15:04:00.000-08:00

Pēc Lionas dodamies uz netālu esošo miestu (ir pagājis tik ilgs laiks, ka vairs neatceros, kā to sauc), vēlamies apmeklēt ruma un cukura ražotni, bet izrādās, ka patreiz notiek rekonstrukcija. Neko darīt, pēcpusdienu pavadam laiski – internets, garšīgas vakariņas (tas pats cālis ar pupiņām un rīsiem), samainam bankā naudu un nākamajā rita jau sešo sēžam autobusā, kas mūs ved līdz pat Hondurasas robežai. Šķērsojot roežu gribam nošmaukties un nemaksāt tos pāris dolārus par izbraukšanu no valsts(nedaudz tracinoši, ka legāli nelegāli katrā robežkontroles punktā jāmaksā gan par ieeju, ga par izeju no valsts), bet varbūt labi ,ka nesanāca šis plāns, jo jau dažas minūtes vēlāk, kad braucam autobusā un notiek kārtējā pasažieru pārbaude, mums lūdz uzrādīt čeku par izbraukšanu. Ierodoties Hondurasas – Salvadoras robežkontroles punktā, esam priecīgi, ka pirmo reizi mums nekas nav jāmaksā un šeit tiek ievērots CA-4 līgums = )))) Vispār šī diena bija nenormāli gara, kopumā nomainījām kādus 8 autobusus vismaz un, kad vēlā pēcpusdienā ieradāmies Ocatlan, kur bijām domājuši nakšņot, izrādās visi 3 pilsēas hosteļi ir pilni, jo notiek kaut kāds festivāls. Pat necenšamies noskaidrot, kas par svinībām, esam nogurusi un izsalkuši, dodamies uz citu pilsētu. Ir jau tumšs, bet vietējies pieturā saka, ka vēl vienam autobusam vismaz vajadzētu kursēt. Sagaidam autbusu un pēc nepilnas stundas ierodamies jaunā vietā, šoferis mums norāda ceļu uz hosteli un esam gandrīz laimīgi. Hmmm... esam gulējuši arī sliktkās vietās, bet šī vieta varētu ierindoties šausmīgāko hosteļu TOP 3. Gribam iet ko apēst, bet izrādās, ka mūsu istabinai nav atslēgas, tad nu es palieku pie mantām un Jānis iet meklēt ko ēdamu. Tas nav viegli, jo ir vēls un gandrīz visas ēdināšanas vietas ir ciet. Vakariņās mums ir nedaudz pupiņas un rīsi (kas vienmēr ir ļoti, ļoti garšīgi, bet šoreiz nenormāli maz) un auksta cepta ola = )))) Vietējie sīkie grib dauzīties un sit pa mūsu dzelzs durvīm un sauc gringo = ))) Nākamjā dienā tiekam līdz galvaspilsētai, kur mainot autoostas, izbraucam nelielā ekskurisjā ar sabiedrisko transportu. Salidzinot ar citām Camerikas galvaspilsētām, ko esam redzējuši, Salvadora izskatās pārsteidzoši labi. Tā nu pēc pāris stundām esam Juayua! Fantastiski!!! Maza, nenormāli skaista un ļoti relaksēta vieta, kurā laika ieroežojuma dēļ uzturamies tik vienu dienu. Lai arī mēs Salvadorā esam bijuši tik pāris dienas, mums patīk šī valsts, cilvēki šeit ir vēl draudzīgāki kā citās Centrālamerikas valstīs. Tālāk mūsu cēlš ved jau pa zināmām vietām – Antigua, San Kristoal, pēdējā diena Kankūnā un jau esam Losandželosā, kur mums ir tikai 2 dienas lidz nākamjam lidojumam. Esam priecīgi, ka tiekam iekšā ASV bez sarežģījumiem (tas atkal ir garšs stāsts) Pirmo reizi iepriekš bijām rezervējuši hosteli, jo internetā cena un piedāvājums izklausījās gandrīz vai neticams, viss iekļauts cenā - transports no/uz lidostu, uz pludmali, brokastis, pēcpusdienas tēja/ kafija ar cepumiem, vakariņas, šampanietis, apsildāms basiens. internets. Nākamais lidojums jau pēc 2 dienām, tādēļ šīs dienas arī neko īpašu nedaram (neliela pastaiga pludmalē neskaitās), nav arī vēlmes dotes līdz Holivudai un apskatīt slavenību mājas...

Rums un revolūcija

2009-11-30T10:12:00.000-08:00

Lionā atkal ir karsts, bet mums palīdz Eskimo (vietejais saldējums), Viktoria un Tonia (vetējais alus). Vienigi pirmais rīts pēc hostelī pavadītas nakts iesākas ar vārdiem – es gribu nogalināt to putnu. Mūsu hosteļa dārzā dzivo papagailis, kurš līdz ar gaismu un gaiļiem sāk aktīvu un skaļu dziedāšanu, dažbrīd pat mēģinot attēlot gaiļu dziesmas. Pēdējā naktī viņš tiek ieslodzīts un pārsegts ar lielu lupatu, bet tā kā tas tika darīts tumsā, mēs nepamanījām, ka putna nakts būra apakšā ir caurums = )))) Atkal mums ir milzīgs prieks satikt mūsu draugus = ))) Ale ar Katju atved labāko Gvatemalas rumu un mēs izlemjam, ka pietiks, ja dienā plānosim tikai vienu lielu aktivitāti = )))) Tā kā mūsu hostelis ir pie paša teātra, mēs nevaram nepamanīt afišas un vakarā dodamies uz folkloras baleta/ teātra izradi. Izrādās, ka šis pasākums ir nenormāli populārs un ne tikai mēs, bet arī daudzi neapmierināti vietējie paliek bez biļetēm. Neko darīt, rīt ir Kubas simfoniskā orķestra koncerts = ))) Parīt dienas notikums ir revolūcijas muzejs, kurš sastāv no vienas istabas, kuras sienas ir aplīmētas ar kopētiem materiāliem par tēmu, cenā iekļauts ari gids, kurš spāniski nepastāsta daudz ko vairāk kā var izlasīt mūsu gidā, tomēr beigās esam priecīgi, jo mums tiek piedāvāta iespēja uzkāpt uz mājas jumta, skats un koloniālā arhitektūra ir vienkārši lieliski! Tā nu pēc paris dienām Lionā mums laiks lēnam doties atpakaļ uz Meksiku, no kurienes mums ir lidojums tālāk.

Organic

2009-11-28T10:02:00.000-08:00

Matagalpa ir vienkārša, relaksēta pilsēta, kas ievērojama ar apkārtnē esošajām kafijas plantācijām. Ir sācies ražas novākšanas laiks un pa ceļam mēs varam vērot kafijas pupiņu žāvēšanas procesu. Patīkami, ka pilsēta ir kalnos un karstums tik ļoti necepina. Pēcpusdienā izpētam apkārtni un kaļam nākamās dienas plānus. Diemžēl kafijas muzejā notiek rekonstrukcijas darbi un muzejs ir slēgts. Nākamā diena iesākas ar veļas mazgātuves izmisīgiem meklējumiem, pēc kādām piecpadsmit minūtēm informācijas birojā, tās izpalīdzīgais darbinieks beidzot ir atradis, iespējams, vienigo vietu pilsētā, kur iespējams izmazgāt drēbes. Nākamais solis – organiskā šokolādes ražotne. Pēc pāris km augšup kalnā esam klāt, bet neliela vilšanās – tūre šodien pieejama tikai spāniski. Atceroties tūri cigāru fabrikā, kura arī bija spāņu valodā, secinam, ka mūsu spāņu valoda nav tik perfekta, lai sparastu pilnīgi visu. Tā nu beigās mēs tiekam nedaudz saīsinātā tūrē bez maksas = ))) Diemžēl pašu šokolādes gatavošanas procesu šajā dienā nebija iespējams vērot, jo reizi nedēļā viss tiek tīrīts un kārtots, tomēr gide mums izstāsta visu par šokolādes gatavošanu, vien piebilstot, ka tas ir ļoti vienkārši un tik cienā mūs ar konfektēm. Ražotne ir tikai 5 gadus veca un pieder holandiešiem. Šokolādes sastāvā ir tikai cukurs un kakao, kas atkarībā no šokolādes veida tiek papildināts ar riekstiem, rumu un citām ekstrām. Kakao pupiņas tiek audzētas turpat Nikaragvā, bet organiskais cukurs nāk no Kostarikas. Nopērkam pāris šokolādes un dodamies atpakaļ uz centru, jo drīz jau vakariņu laiks!!! Nezinu, vai iepriekš esam minējuši, cik ļoti mums garšo Nikargvas ēdiens. Brokastīs, pusdienās un vakariņās ēdienkarte īpaši neatšķirās – rīsi, pupiņas, gaļa, bet tas viss tiek pagatavots pēc iepsējas daudzveidīgāk = )))) Rīt dodamies uz Lion, kur mums sarunāts randiņš ar mūsu itālu draugiem = ))))

Pērļu lagūna

2009-11-26T21:15:00.000-08:00

Kā vēlāk noskaidrojam sestdienas laiva uz Corn Islands tika atcelta, jo saplīsis laivas dzinējs, tā kā laivas kursē divreiz nedēļā, mums ir iespēja gaidīt trešdienu. Šoreiz mums nav liela izvēle, kurp doties, satiksme ar laivām ir nedaudz ierobežota un arī Nikaragvas Karību jūras piekraste nav ļoti apdzīvota. Tā mēs svētdienas rītā dodamies uz Pērļu lagūnu, kas ir pusotras stundas brauciena attālumā. Par vietu mums nav gandrīz nekādas informācijas, esam priecīgi, ka atrodam hosteli ar izpalīdzīgiem saimniekiem. Jaukas pārmaiņas, ka gandrīz visi šeit runā angliski, saprasties un visu noskaidrot ir daudz vieglāk. Gandrīz visi iedzīvotāji ir melnie, kas pārsvarā savu laiku pavada sēžot pie mājas savos šūpuļkrēslos un vērojot uz ielas notiekošo nesteidzīgo plūsmu. Hosteļa saimniece mums iesaka gidu Orlando, kurš var palīdzēt, ja gribam doties kādās eksursijās un ko apskatīt. Tā kā Jānim ir vēlme doties makšķerēt, tad dodamies uz pāris km attālo ciemu, kur dzīvo Orlando. Jau pašā ceļa sākumā mums vairāki vietējie piedāvā savus gida pakalpojumus, brīdinot, ka ceļš ir krūmains un var būt bīstams. Katram savs bizness! Ceļš uz Awas ciemu ir interesants, tas iet gar upi, kur vietām tajā tiek mazgātas drēbes, vietām “ierīkotas” mazgāšanās vietas. Tuvojoties apkārtnes ciemiem, mājas kļūst arvien vienkāršākas un mēs brīnamies kā visuļvētra tām neko nav nodarījusi. Kad esam Awas, Orlondo mums nav jāmeklē, viņš jau mūs laipni sagiada un stāsta par savu ciemu, kurā gandrīz visi ir viņa radinieki. No makšķerēšanas gan nekas labs nesanāks, jo nav īstā sezona, tā nu mēs sarunājam, ka rīt nāksim uz pusdienām nobaudīt ciema tradiionālo ēdienu – rondon. Pēspusdiena paiet turpat pludmalē, jo mēs satiekam īstu rastu (vairs neatceros viņa vārdu), kurš tikko atgriezies no zvejas un kurš mums stāsta interesantus stāstus par savu dzīvi un rāda savas paštaisītās rotas. Līdz ar tumsu mēs esam atpakaļ Lagūnā, kad pēkšņi visā ciemā pazūd elektrība. Labi, ka vienā no diviem kafūžiem ir pašiem savs ģenerators un mēs tiekam pie gardām vakariņām. Pēc vakariņām, mēs nevaram paiet garām baznīcai... Notiek svētdienas dievkalpojums, iekšā visi dzied tik skaļi un skaisti! Mācītāja sprediķi pavada mūzika, klausītāji bieži applaudē un ik pa laikam tik izsaucas: “Aleluja”!!! Pati baznīca gan vēl nav pabeigta, ir tikai sienas un jumts, kas piedod īpašu gaisotni. Nākamajā rītā gāž kā ar spaiņiem, ap pusdienas laiku nedaudz noskaidrojas un mēs dodamies uz pusdienām pie Orlando. Rondon ir zupa, kas tiek gatavota no zivs, kokosrieksta, banāna un jukas (sakne). Visas sastāvdaļas ir viegli atrodamas turpat apkārtnē. Zupa ir garšīga un arī pārējiem ciema iedzīvotājiem tiek pa kausam. Atpakalceļā nogaršojam kokosriekstu maizītes un baudam pēcpusdienu uz hosteļa terases, jo atkal līst. Līst ari nākamajā rītā, kad jau pirms sešiem esam laivu piestātnē cerībā noķert pirmo laivu uz Blūfīlds, lai trešdienu varētu doties uz Corn Islands. Diemžēl, pirmā laiva aizbrauc bez mums, izrādās, biļetes vajadzēja iepirkt dienu iepriekš. Nekas, pēc pusstundas mēs sēžam nākamajā laivā un priecīgi tiekam galā sausi. Kad mēģinam noskaidrot par rītdienas laivu uz salām, vietējie mums rāda zvejas kuģi, kas burtiski pirms minūtes ir devies ceļā un rītdienas prāmis atcelts – jorpojām tiek labots dzinējs. Noskaidrojam, ka zvejas laiva ir uzņēmusi arī dažus pasažierus un mums ir iespēja to noķert piestātnē pie ieejas atklātā jūrā, kur tam jāpiestāj un jāsaskaņo plāni ar ostas priekšniecību. Tā nu mēs skriešus dodamies uz citu laivu piestātni, diemžel esam tikai 3 pasažieri pagaidām, lai laiva attietu, tai jābūt pilnai – ar 12 pasažieriem. Pēc kādas pusstundas, kad vairs nav laika gaidīt, kopā ar vēl diviem vāciešiem, kuri arī grib paspēt uz to pašu laivu, samaksājam par trūksošajiem un esam ceļā. Kad jau sākam priecāties, ka esam paspējuši un liekas, ka tūlit kāpsim laivā, kapteinis pēc sarunas ar ostas šefiem, paziņo, ka zvejas kuģim nav atļauts uzņemt vairāk kā 6 pasažierus. Tas ir nopietni, jo septītais (liekais) pasažieris mūsu klātbūnē tiek izsēdināts un mēs visi kopā atgriežamies Blūfīlds, kur sākās mūsu rīta skrējiens. Neko darīt, brauksim uz salām nākamreiz, kad būsim Nikaragvā. Dodamies uz Ramu, kur pārlaižam nakti, lai nākamajā dienā dotos uz Matagalpu.

IDA

2009-11-22T19:34:00.000-08:00

Ja līdz tam šaubījāmies vai paspēsim tikt līdz Bluefields, tad tagad skats uz dzīvi sāk likties pavisam optimistiks, kaut kā mums izdodas ne tikai noķert pēdejo busu no Nikaragvas robežas uz Ocatlan, bet jau tumsā zibens ātrumos nomainīt autobusu un tikt tālāk līdz pat Esteli, kas vismaz tumsā šķiet visai parasta pilsēta. Atrast naktsmītni šeit nav pārāk grūti, vienīgi labas un lētas vietas ir retums, lēta viesnīca šeit ir gandrīz sinonīms bordelim, un nav arī īsti skaidrs vai vieta, kurā mēs paliekam nav viena no augstāk minētajām,bet nu tas nav tik svarīgi, jo sen neesam izgulējušies un arī nākamajā rītā plānojam celties pirms četriem, lai paspētu uz pirmo autobusu Managvas virzienā. Vakarā izdodas atrast jauku vietu, kur paēst, tiekam pie cāļa ar gallopinto, kas ir rīsi ar pupiņām. Izgulēties, gan īsti nesanāk un jau ap četriem esam autobusā uz galvaspilsētu, diemžēl plāni sāk ļodzīties, kad pusceļā pārsprāgst autobusa riepa (Centrālamerikas riepu lāsts ir stiprāks par CA-4 līgumu), bet par laimi nākamais autobuss mūsu maratonā atiet no tās pašas autoostas, kurā pirmais piestāj. Sešu stundu brauciens uz Ramu nav pārāk aizraujošs, kā jau iersasts, visa veida pārtikas tirgoņi pārņem autobusa eju katrā miestā vai lielākā krustojumā, pa vidam parādās arī visādu kategoriju ubagi un pat fanātisma pārņemti Dieva sludinātāji, un tas viss notiek džungļos autobusā bez gaisa kondicioniera, toties ar plīvojošiem aizkariem. Lielisko bonusu “vējš pa logu” varam īsti novērtēt tikai tad, kad izkāpjam no autobusa un iekāpjam kārtīgā džungļu sutiņā. Tikai Ramā, gaidot laivu uz Blūfīlds (vienīgais transports uz astoņdesmit kilometrus attālo piejūras pilsētu) uzzinam par viesuļvētru, kas pirms pāris dienām “pārgājusi” pār Kukurūzas salu (Corn Island) un Pērļu lagūnu, diemžēl nav neviens, kas mums patiektu cik daudz abas vietas, uz kurām tik ļoti skrējām pēdējo divu dienu laikā, cietušas. Esam paveikuši gandrīz neiespējamo, divu dienu laikā tikuši no Gracias (Hondurasā) līdz Bluefields (Nikaragvā), vien galā nākas konstatēt, ka steigai nav bijis pamats, jo laiva uz salām nākošajā dienā nav gaidāma. Acīmredzot, dēļ viesuļvētras laiva palikusi salās un joprojām nav atgriezusies kontinenta ostā. Neko darīt, pa tumsu atrodam pieklājīgāko naktsmītni visā pilsētā un pēc pāris Toņas (populārākais alus Nikaragvā) pudelītēm esam gatavi gulēt cik vien ilgi iespējams. Blūfīlds ir pilnīgi savādāka pilsēta nekā jebkura cita vieta, kurā esam iepriekš pabijuši, lielā daļa iedzīvotāju runā gan angļu, gan spāņu valodā. Pa vidam var dzirdēt visādus valodu miksējumus, sākot ar kreolu, beidzot ar miskito. Tik pat miksēta ir tauta uz ielām, lielākā daļa gan ir melna un nēsā Boba Mārlija albūmu vāciņiem vai kaņepju lapām rotātus t-kreklus. Miksētā dzīve neizbrīna, jo sākotnēji šo teritoriju apdzīvojušas Miskito ciltis, bet pilsētu dibinājuši holandiešu pirāti, kas te bāzējušies labu laiku, un kāpēc gan nē, ja pat mūsdienās te ar mašīnu atbraukt nav iespējams, tad piekrasti savā varā ņēmuši angļi, kas ieviesuši darbaspēku no pārējām Karību teritorijām un tikai pēc Nikaragvas valsts dibināšanas, šeit iespraukusies arī spāniskā ietekme. Augu dienu un nakti te skan mūzika, šķiet nav pilsētā nostūrīša, kurā pabūt klusumā, regejs, mariačī, regetons, kantrī, gospelis, tas viss der, galvenais, ka ir kāds pavadījums visai nesteidzīgajām pilsētnieku ikdienas gaitām. Pa lielam gan pilsēta atdzīvojas tikai vakaros, kad arī atveras lielā daļa ēstuvju, kuras šķiet visas piedāvā vienu un to pašu trīs ēdienu ēdienkarti, cepts cālis ar gallopinto, grillēts cālis ar gallopinto vai stroganova tipa liellopu gaļa ar gallopinto, klāt var dabūt kāpostu salātus un dažādus saldus dzērienus, auksto kakao, rīsu novārījumu ar ananāsu suliņu u.tml.

Pupusa

2009-11-22T19:30:00.001-08:00

Hondurasa sākas ar robežu, uz kuras, protams, tiek ignorēts CA-4 līgums, kas ir vietējais Šengenas variants, kas sevī ietver Gvatemalu, Hondurasu, Nikaragvu un Salvadoru. Ātri vien saprotam, ka strīdēties nav vērts un šķiramies no dažiem dolāriem, kas acīmredzami nonāk robežsargu mazajā kasītē. Gandrīz visi no mūsu mazā autobusa šķērso robežu pa vienkāršam, vienigo Hondurasā neielaiž krievu, izrādās Hondurasai ar Krieviju nav bezvīzu režīma. Krievs jāpiemin, jo ir diez gan dīvains, IT specialists no Maskavas, kurš jau divus mēnešus tusējas pa Gvatemalu un nesaprot kāpēc ceļo, nesaprot ko vispār grib, bet domā, ka ir ceļotājs ar lielo burtu, kuram vienkārši vairs nav ko pasaulē ieraudzīt. Piestājam Copan Ruinas, kas slavena ar savām maiju piramīdām, tiesa gan mēs esam redzējuši iespaidīgākas vietas, kādēļ negrasamies maksāt padsmit dolāru ieeju un atlikušo dienas daļu notusējamies pa pilsētu, kas šķiet zeļ tikai uz tūristu rēķina, protams, tā vis nav Antigva, bet dažas tendences iezīmējas arī šeit, lielā daļa viesnīcu un restorānu pieder ārzemniekiem, savukārt tradicionālās ēstuves ka jau visur, pieder vietējiem. Kaut arī esam pie pašas Gvatemalas robežas, ko nevar nepamanīt, jo uz ielām (atsevišķos, labi zināmos krustojumos) notiek aktīva valūtas maiņa, virtuve šeit pamatīgi atšķiras, topa lieta ir pupusas, kas ir tādi kā plāceņi no tās pašas tortiļu mīklas, ar dažādiem pildijumiem, jāatzīst – daudz baudāmāka lieta kā meksikāņu tako. Vēl viena atšķirība, kas uzreiz iekrīt acīs ir apsardzes sistēma, banku durvis šeit apsargā vismaz trīs bruņoti onkuļi pretstatā vienam meksikāņu apsargam un diviem gvatemaliešu drošībniekiem. Nākošā pietura Santa Rosa de Copana, uz kurieni tiekam nakamajā dienā. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar to, ka nemana pārāk daudz tūristu, kam par spīti centrālā parka vidū ierīkots tūrisma informācijas centrs, kurā sēdošā meitene runā tikai dzimtajā spāņu valodā un nevar ieteikt nevienu lētā gala viesnīcu, bet dārgā gala viesnīcu cenas nepārzina. Pēc ilgākiem meklējumiem atrodam viesnīcu, kuras kvalitātes – cenas attiecība šķiet pieņemama, tad ķeramies pie vēl ilgākiem vakariņu vietas meklējumiem. Viesnīcu trūkums varētu būt izskaidrojams ar tūristu trūkumu, bet arī vietējiem taču gribas ēst! Tiekam pie vistas, kas droši vien ir tik pat nozīmīgs ēdiens hondurasiešu ēdienkartē kā pupusas. Vistu viņi apvārta kaut kāda panējumā un burtiski uzvāra eļļā, un kas dīvaini, pati gaļa nav pārāk piesūkusies ar eļļu. Nākamajā rītā dodamies uz cigāru fabriku, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ esam šeit piestājuši. Fabrika nav pārāk milzīga, bet runājot par cigāru biznesu, galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte. Pilnīgi visi cigāri, kas nāk no Flor de Copan fabrikas ir roku darbs, kam mēs varam izsekot no paša sākuma līdz beigām. Fabrikā tiek rullēti cigāri arī priekš tādiem lieliem brendiem kā Romeo y Julieta, Churchill u.tml., bet liela daļa no darba ir specpasūtījumi priekš ekskluzīvākiem tirgoņiem. Tieši no šejienes nāk cigāri, kas pasaules cigāru topā droši dzīvojas pa augšgalu, kas neizbrīna, redzot to rūpību, ar kādu te darbi tiek veikti, nemaz nerunājot par daudzkāršo kvalitātes uzraudzības sistēmu. Vienīgi rodas jautājums, cik cigāru tirgus vērtībā ir rullētāju algas, kuri minūtē uzvirpina teiksim vienu Robust “Flor de Copan”, kuru internetā pa lēto var dabūt samaksājot latus divdesmit. Dodamies tālāk uz Gracias, kas arī nav milzu pilsēta, bet labs pieturas punkts, no kura pavisam netālu atrodas karstie avoti, kuros pamērcējamies labas pāris stundas. Tumšs šeit paliek jau ap pieciem tā kā diez ko daudz dienas laikā pagūt nevar un nakts transporta šeit, tāpat kā citās Centrālamerikas valstīs, nav. No rīta uzņemam kursu uz La Esperanzu, bet nonākot galā konstatējam, ka šī laikam nav tā pilseta, kas mūs uzrunā un aicina palikt, tā kā ir vēl agrs ceturtdienas rīts, nospriežam, ka varam pagūt līdz piektdienas vakaram šķērsot Hondurasu un Nikaragvu, lai pagūtu uz sestdienas rīta laivu, kas no Blūfildas atiet uz Kukurūzas salām (Corn Islands). Sakarā ar politisko situāciju valstī divu stundu brauciens uz galvaspilsētu ievelkas, jo autobuss tiek apturēts, visiem večiem, kas vecāki par 12 gadiem jākāpj laukā, tiekam nostādīti rindā, kuru stingri uzrauga onkuļi formas tērpos ar plintēm pie pleca, un pēc dokumentu pārbaudes tiekam reģistrēti iebraukšanai galvaspilsētā. Pati galvaspilsēta ir visai drūma vietiņa, no kuras gribas fiksāk tikt prom. Taksis ir galvenais pārvietošanās veids, vismaz priekš ārzemniekiem, jo drošība šeit ir viena no lietām, ar kuru nevajadzētu jokot, par ko liecina kaut vai tik “smieklīgi” skati kā alus piegāde nelielam veikaliņam, kuru modri uzrauga apsargs bruņu vestē ar pirkstu uz vinčestera mēlītes. Veiksmīgi noķeram nākošo busu un dodamies Nikaragvas virzienā, El Paraiso skrējienā noķeram autobusu uz Los Manos un esam gatavi robežas šķērsošanai. CA-4 ir mīts, par ko parliecinamies atkal, un pēc n-tajiem maksājumiem, n-tajiem papīriem esam tikuši ārā no Hondurasas.

Chingao

2009-11-12T11:21:00.000-08:00

Pēc Maximona festivāla dodamies tālāk kalnos jeb Atitlan ezera virzienā. Ezers ir diez gan liels, bet atrodas krietni virs jūras līmeņa vairāku vulkānu ielenkumā. Gar krastu izvietojušies vairāki ciemati, kurus pārsvarā apdzīvo vietējās maiju ciltis, bet šķiet arvien vairāk viesnīcas, restorāni un citi tūristu iestādījumi pieder visādiem ārzemniekiem, kas šeit apmetušies uz dzīvi, amerikāņi un žīdi pārsvarā, pa kādam vācietim, pa kādam beļģim.. Vietējās tendences jo spilgti novērojamas Panahačel, kas arī ir mūsu nākošā mazā pietura. Ceļš uz ezeru vijas caur kalniem un kalnu ciematiem, kas šķiet dzīvo to pašu dzīvi, ko pirms gadiem piecdesmit, ja ne vairāk. Mums kaut kā nepaveicas ar laika apstākļiem, bet skaidrā laikā skatam no kalniem uz ezeru vajadzētu būt gana iespaidīgam. Nobāzējamies Panahačel un steigšus organizējam transportu uz Chichicastanengo, lai paspētu uz vienu no lielākajiem tirgiem, kas divas reizes nedēļā uzņem jaudu, kas ļauj lepoties visā maiju apdzīvotajā pasaules daļā. Ceļš uz tirgu sākas mierīgi, bet pēc autobusu maiņas pusceļā izrādās, ka atlikušie padsmit kilometri ir viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem, kas nopērkams par divdesmit pieciem santīmiem vienā virzienā. Šķiet, ka šoferis gūst baudu no skata spogulī, kurā var redzēt pasažierus iekrampējušos beņķos, dažu ar aizvērtām acīm, dažu skaitot kaut kādus pātarus (droši vien tēvreizi), dažu, kam nu ādas krāsa ļauj, bālējam, dažu nervozi skatoties pukstenī.. Žēl, ka nepaprasijām šofera vārdu, bet visticamāk, tas bija Rapido vai Loco, jo šķiet stūre un ātrums ir viņa dzīves piepildījums, pat tad, ja ceļš ir vieni paši padsmit grādu līkumi un četrdesit grādu kāpumi/kritumi. Tiekam galā galā veiksmīgi un ir gandrīz žēl pamest autobusu, kas citur pasaulē noteikti tiktu saudzēts kā retro vērtība. Uzmetot aci tirgum, tas tiešām ir jaudīgs, bet drīz vien konstatējam, ka lielākā daļa no precēm atkārtojas ik pa trim, četriem tirgoņiem, tā ka tā varenība ir nedaudz pārspīlēta, neskatoties uz ko tiekam pie dažiem labiem pirkumiem. Atgriežamies Panahačel jau ar tumsu un tik vien sanāk kā izmest pāris līkumus pa pilsētu, kad ierodas arī ikvakara viesis lietus, kā nekā lietus sezona. Lielākā daļa tūristu un ceļotāju Panu izmanto kā bāzi apkārtējo ciemu un ezera apskatei, līdzigi ir ari ar mums, jo jau no rīta uzņemam kursu uz San Pedro de Laguna, kas ir otrā ezera krastā, tāda paša nosaukuma vulkāna pakājē. Esam dzirdējuši daudz labu vārdu par miestu un pat esam draugos ar vienu San Pedro iedzīvotāju, kuru gribam apciemot. Šķērsojam ezeru ar laivu, no kuras grūti nepamanīt, ka ūdens ir pilns ar kaut kādu brūnu aļģi, kas nelāgi ož un ainavu nepadara skaistāku ne par kapeiku. Izrādās aļģe uzradusies tikai šogad, kādēļ arī mums nav lemts redzēt ezera izslavēto dzidrumu, kas diez vai atgriezīsies tuvāko pārdesmit gadu laikā. San Pedro nav milzīgs miests, kādēļ ievērības cienīgākās vietas var apskatīt pus dienas laikā, tomēr ciematam piemīt kaut kāds šarms, sava aura, kas liek steigu atstāt ārpusē un baudīt mieru, kas te netrūkst. Otro dienu nolemjam veltīt sava drauga Martina meklējumiem, bet ar to mums diez ko neveicas. Martins ir mūsu draugs no Kanādas ķiršu laikiem, savulaik sešdesmitajos no dzimtās Vācijas atbraucis uz Kanādu, bet deviņdesmito sākumā sapratis, ka Gvatemala ir viņa vieta. Tiesa gan Kanādas pensiju sistēma neļauj mūsu draugam visu gadu dzīvot ārzemēs, tādēļ pa vasarām viņš tusējas pa BC, piepelnoties ar ķiršiem. Martinam nav e-pasta, mobīlā un arī šķiet nav vietējo draugu gringo vidū, kādēļ ar dienu vien mums nepietiek, lai atrastu gandrīz vietējo, kurš pat nenojauš, ka mēs esam pilsētā. Nospriežam, ka ar divām dienām San Pedro mums pietiks un uzņemam kursu atpakaļ, uz Antigvu. Šoreiz braucam ar tūristiem paredzētu busiņu, kuru pa lielam aizņem jauni cilvēki, kuriem joprojām galvā Hallovīns, kas tūristu lokā šeit tomēr tiek svinēts. Esam tikuši labi ja pārdesmit km no San Pedro, kad amerikāņu pārītis konstatē, ka ir aizmirsuši viesnīcas numuriņā pases, kuras esot paslēptas zem matrača, situāciju visai dramatisku padara fakts, ka abiem jau nākošajā rītā plānots lidojums mājup, bet transports starp San Pedro un Antigvu nav nekāds 6. maršruta tramvajs, tā nu pametam abus kaut kādā mikromiestā, ceļa malā gaidot savu iespēju tikt atpakaļ. Te nu mācība neslēpt pasi, vismaz ne no sevis, kas jāņem vērā arī mums, jo jau rīt mums pases vajadzēs šķērsojot Hondurasas robežu.

Maximons

2009-11-07T09:49:00.001-08:00

Es neesmu reliģiozs cilvēks, bet nu ir lietas, kas pavelk... Četumalas baznīca, budistu klosteri, Semana Santa Spānijā un mošejas Ziemeļāfrikā ir gana iespaidīgas, bet ja runājam par reliģiju “sirdij”, tad Maximons vai San Simons ir nepārspējams līderis. Šo rītu sākām ar lokācijas maiņu, no Antigvas devāmies ceļā uz San Andres, kur pēc mūsu rīcībā esošās informācijas tieši 28. oktobrī notiek pamatīgs tusiņš par godu Gvatemalas augstienēs populārajam “svētajam” San Simonam. Simons varbūt nav gluži svētais, ja skatamies uz svētumu no tradicionālā kristieša redzes punkta, bet vīriņš ir pietiekoši varens, lai vietējie maiji viņu cienītu, ja ne vairāk, tad tik pat cik baznīcas svētos. Simons vietējo starpā pazīstams vairāk kā Maximons, no kura var izlūgties atbalstu, aizsardzību un labvēlību visādās lietās, to starp darbā, laulībā, mājas darbos, cīņā ar ienaidniekiem, ļauno un tamlīdzigi. Tas gan viss nebūtu nekas īpašs, tomēr pats Maximons ir tēls ar lielo burtu, jo viņš ir lāga vīrs pusmūža gados, kas allaž tērpies 18.gs. eiropieša uzvalkā, platmali galvā un kam piemīt visas cilvēciskās vājības, kuras tad arī lūdzēji cenšas izmantot. Maximonu var iepriecināt viņam piedāvājot cigārus un labas kvalitātes rumu, tāpat svētais neatsakās no naudas, diemžēl bieži vien cigārus aizstāj cigaretes un labo rumu šņabis vai kāds lētais ruma paveids. Taču sodien ir diena, kad Maximons tiks pie visa labākā un ne jau bišku - pa lielam, visas dienas garumā, šodien ir Maximona diena (Starpcitu, Maximons ir pareizais kadrs pie kura vērsties ar lūgumu palīdzēt, ja padomā ir kāds ne pārāk legāls biznesa plāns vai citas idejas, kas ne pārāk varētu patikt baznīcas svētajiem). Diemžēl mums dienas sākumā tik ļoti neveicas kā Maximonam - pašā San Andres atrodam vienu pašu hoteli, kur tiek prasīta neadekvāta cena par diez gan nožēlojamu istabiņu, neko darīt, jau atmetam domu par festivālu un sēžamies autobusā uz nākošo miestu. Tomēr izrādas, ka viss tusiņš norisinās pa ceļam starp abām pilsētelēm, kuras šķir vien 10 km, tā nu fiksi atrodam normālu hoteli nākošajā pieturas vietā un pēc īsa lielveikala apmeklējuma, kura laikā tiekam pie ruma pudeles (ziedojumam), jau esam ceļā uz festu. Festivāls ir baigi jaukais, visi vietējie ir pārpucējušies, daži arī pārkodušies, bet pozitīvi, skan marimba dzīvajā izpildījumā, caur visu Maximona pagalmu vijas dzīvā piekritēju rinda pārsimts metru garumā, bet laimīgie, kas paspējuši svēto pacienāt ar šmigu un tabaciņu ārpusē jau metas dejās un metas pilni, deg tabakas ugunskuri, ap kuriem ritmiski kustas gigantiksus cigārus pīpējoši Maximona draugi, rums un šņabis tiek patērēts uz nebēdu un visu to pieskata līdz zobiem nobruņojušies apsargi. Ārpus pagalma var tikt pie jauka ēdiena, pie tam ēstuvju saimnieki neniknojas par līdzņemto dzērienu neslēptu patērēšanu, ko mēs arī izmantojam, arvien vairāk iefanojot par Maximona dzīrēm(jā, rindu neizstāvējām, līdz ar to ziedojumu izlietijām paši). Vienā mirkli gan paliek nedaudz neomolīgi, kad atskan kādi desmit pistoles šāvieni, apklust dzīvā mūzika, apkārtējie sāk krist zemē vai bēgt prom, un pie mūsu galdiņa spēlējošā banda gaida uzmundrinājumus ar drebelīgu aci skatoties uz vārtu pusi, no kurienes cilvēki cenšas tikt ārā. Nesamulst vienīgi vietējie mafiozo, kas piesēdušies mūsu galdiņa otrā galā un trenē rumu visai respektējamos apmēros. Pēc vēl pāris šāvieniem un policijas spēku dubultošanās atsākas dzīvā mūzika, un dzīres atgriežas vecajās sliedēs, vēl apruājamies ar pāris vietējiem, kas alko iespaidā kļuvuši pavisam draudzīgi, uzgriežam pāris dejas marimbo pavadījumā un esam gatavi doties mājup. Tik vien vēl iegādājamies mazu Maximona skulptūriņu, tā teikt veiksmei un atmiņām no jauka tusiņa par godu jaukam svētajam.

Vulkaanoo!

2009-11-07T09:42:00.000-08:00

Antigvā ierodamies nezigulējušies, vēl nav astoņi no rīta, tādēļ ari nav viegli pamanīt un sameklēt kādu hosteli, jo visi vēl ir ciet. Kad esam tikuši galā ar pirmo uzdevmu, dodamies uz tirgu, pirmdienas šeit ir tirgus dienas – no apkārtnē esošajiem ciemiem sievietes savos krāšņajos tradicionālajos tērpos, pārvietodamas savu tirgojamo mantu milzīgos grozos un nesot tos uz galvas, jau krietni pirms paša tirgus mēģina visu notirgot (galvenokārt dārzeņus un augļus). Iepērkam ko brokastīm un dodamies nosnausties. Pēcpusdienā izstaigājam pilsētu, kuru nebūt nevar uzskatīt par tipisku Gvatemalai – viss ir gandrīz vai perfkts, tīrs un sakpots. Kaut kur lasīju, ka šādi pēc pāris gadiem varētu izskatīties visa valsts, ja to sāktu kontrolēt skandināvi. Antigva ir vai katra tūrista sarakstā, daudz populārāk kā šeit mācīties spāņu valodu ir vulkānu apsate. Pilsētu ieskauj vairāki vulkāni un viens no tiem ir arī aktīvs. Tā nu nākamajā rītā jau sešos esam gatavi kāpt Pacaya vulkānā. Vulkānā ir iespējams uzkāpt tikai gida pavadībā, līdz ar to mēs kopā kāpjam 12 cilvēki. Kāpiens ir diezgan stāvs un daži jau pēc pārsimts metriem izvēlas tālāk doties ar zirga palīdzību (kādi 7 vietējie uz zirgiem mūsu grupai seko visu laiku ceribā, ka kāds neizturēs un tādējādi varēs nopelnīt). Pēc pāris stundām esam galā, to var just, jo paliek arvien karstāks. Mazus lavas gabaliņus redzam dažus metrus no mums, ik pa brīdim no vulkāna nogrūst kāds akmeņu krāvums. Tā nu mēs ēdam uz lavas grillētus marshmellows un smejamies, ka nevienā citā valstī nebūtu iespējams tik tuvu piekļūt aktīvam vulkānam. Bet izrādās, tas nav viss, mēs dodamies vēl augstāk! Un atkal pēc stāva kāpiena mēs nonākam pie īstas lavas straumes. Diemžēl tuvāk kā pāris metrus nav iespējams pieiet, jo kurpes sāk kust un lipt klāt pie akmeņiem. Laikam ar vulkāna apskati arī esam izsmēluši Antigvas resursus, kas kaut nedaudz mūs vilinātu.

Tikal tiktāl.. Gvatemala

2009-11-01T14:54:00.000-08:00

Pāris stundas autobusā un esam jau Frontera Corozal, kas ir neliels miests Rio Usumacinta krastā. Tur raušamies laivā un vēl stundu kuģojam pa Usumacinta, kas ir diez gan strauja, atvaraina un brūna upe, kura šķir Gvatemalu no Meksikas, gar krastiem vien džungļi un pa retam divu māju ciematiņam, nedaudz atgādina Mekongu. Kad piestājam krastā, nonākam naudas mainītāju ielenkumā, un secinam, ka neesam bijuši uzdevumu augstumos, nenočekojot kāds ir normālais kurss, nākas vien samainīt dažus peso uz Gvatemalas kecaliem, jo pēc dažiem kilometriem lauka vidū ir robežsardzes/migrācijas dienesta postenis, kur nākas nomaksāt nelielu nodevu par zīmogu, kurš it kā derot iebraukšanai arī Salvadorā, Hondurasā un Nikaragvā, kā smejas paši robežsargi – Centrālamerikas Šengena. Diez gan vecs buss mūs vizina pa lauku ceļiem vēl kādas četras stundas, bet mums nav iebildumu, jo nav ne par ko jādomā, esam beidzot tikuši vaļā no ceļazīmju rēbusa un stūrēšanas. Beidzot var uzlikt kādu labu mūzikas gabalu un atslābt, izbaudot ainavu. Austiņās skan āfrikāņu blūzs un mierīgi var iztēloties, ka autobuss mūs ved pa Rietumāfrikas ceļiem, džungļiem apauguši apuguri, mūļu apstrādāta zeme, daži milzu koki ganību vidū... Galamērķis, Flores, vis neatgādina Āfriku, koloniāla paskata ciemats, kas izvietojies uz salas ezera vidū. Katrā otrajā mājā viesnīca, katrā trešajā restorāns (tukšs), pārējās veikali ar tūristiem pielāgotām cenām un neafišētu iespēju samainīt savus meksikāņu peso uz kecaliem pēc ne pārāk izdevīga kursa, kurš tāpat liekas pieņemams, jo bankas nedēļas nogalē ir ciet. Vakarā apskatam pilsēteli, vienā no tukšajiem restorāniem paēdam mazas vakariņas (diemžēl porcijas Gvatemalā nav lielākas kā Meksikā) un jau jāiet gulēt, jo no rīta jādodas uz Tikalu. Laura izdomā, ka paliks Flores, un es jau piecos kāpju autobusā uz džungļiem, kas gadu simteņiem ilgi no ārpasaules ir slēpuši Tikalu, vienu no lielākajām maiju pilsetām. Nonāku galā pirms septiņiem, kas ir īstais laiks, lai satiktu visus džungļu iemītniekus, kas joprojām apdzivo cilvēku sen pamesto pilsētu. Nopērku pāris pudeles ūdens un dodos uz ieeju pilsētā, pa ceļam vēl satieku kautrīgu krokodilu, kas fiksi pazūd zem ūdens, tiklīdz pamana mani, pat napaspēju fočiku pie acs pielikt. Bet nepatīkams pārsteigums mani sagaida pie biļešu kases, kur no ārzemniekiem tiek iekasēta sešreiz lielāka maksa par biļeti nekā no vietējiem. Pēc visas mūsu ievāktās informācijas, tajā skaitā no viesnīcnieka iepriekšējā vakarā, biļetei nebūtu jāmaksā vairāk kā trešajai daļai no tā, kas tagad tiek no manis prasīts, bet pats stulbākais ir tas, ka man nemaz tik daudz naudas nav līdzi. Vēl no rīta rēķināju, ka sanāk biļete, sanāk ūdens, sanāk pusdienas un vēl paliek pāri, bet kuru tagad vainot!?!? Atpakaļ tikt nav iespējams, jo pirmais autobuss uz Flores iet tikai ap pusdienlaiku, moš' apiet kontroli caur džungļiem? Izrēķinu, ka biļete man tomēr sanāktu, ja es nebūtu nopircis ūdeni, kuru vēl neesmu sācis patērēt, tā nu eju atpakaļ uz kafūzi un mēģinu sarunāt ar džekiem, lai paņem ūdeni atpakaļ, tie izrādās pavisam saprotoši, un man pat nav tik dikti jāsarkst. Tā nu tieku pie padsmit latu vērtas ieejas biļetes un sāku kruīzu pa seno maiju pilsētu. Džungļi sāk tikai mosties, visu vēl pārklāj migla un neskaitāmās putnu, zvēru skaņas izklausās vēl iespaidīgāk. Iesākumam izvēlos garākās takas uz mazāk nozīmīgajiem tempļiem, un tā vairāku kilometru garumā nesatieku nevienu pat cilvēku tik vien kā džungļu jenotus un zirnekļpērtiķus, kas diez ko no manis neraustās. Arī pirmos tempļus apskatu vienatnē, rodas tāda sajūta it kā tu viņus bez maz vai esi atklājis, tas vairs nav muzejs kā Palenke, tas ir gandrīz vai vesels piedzīvojums. Vēl lielāks piedzīvojums templis ar nosaukumu “piektais”, kas ir aptuveni četrdesmit metrus augsta piramīda, pie tam nenormāli stāva piramīda. Augšā tikt var tikai pa koka trepēm, kas uzbūvētas oriģinālajā stāvumā blakus nodilušajām un ne pārāk drošajām akmens trepēm. No augšas diez ko tālu redzēt nevar, jo migla joprojām apsedz visu pilsētu, vien apzinies, ka esi virs koku galotnēm un tie mazie lejā ir citi cilvēki. Nekādas barjeras, nekādi ierobežojumi, un liekas pat, ka es zaudēju pārliecibu par sevi, neskatoties uz to, ka no augstuma īpaši nebīstos. Pamestā pilsēta ir padsmit mazāku piramīdu komplekss, līdz kuram citi Tikalas ciemiņi šorīt vēl nav tikuši, tā ka to sanāk izpētīt kopā ar jenotu bandu, kas šķiet šo pilsētas daļu uzskata par pašu mājīgāko. Četrpadsmitajā templī nonāku īstajā mirklī, kad saule tikusi galā ar miglu un no augšas, kas ir vēl augstāka kā piektā pirmamīda, paveras fantastisks skats, visapkārt džungļi, no kuriem iznirušas vien pāris augstāko piramīdu virsotnes. Sāk palikt karsts un es neveltu pārāk daudz laika pilsētas galvenajam laukumam ar visu valdnieka pili un dvīņu piramīdām, kuras sķiet ir populārākais, tūrgrupu mērķis, bet dodos uz attālāko ziemeļu “priekšpilsetu”, kurā atkal esmu viens pats un varu pasēdēt kādas piramīdas virsotnē esošajā templī patikamā vēsumiņā, kas šķiet patīk arī ķirzakām, kuras ir diez gan smieklīgas. Vēl izmetu pāris lokus, satieku baurojošos pērtiķus, kas skaņu taisa lielāku par pašu skaņas radītāju un bēdīgi slaveni ar savu paradumu kārnīt cilvēkiem uz galvas. Karstums sāk palikt pavisam neizturams un šķiet, ka lielā daļa ir izpētīta, jau pēcpusdienā esmu atpkaļ Flores. Apspriežamies un nolemjam, ka par spīti faktam, ka esam samaksājuši arī par nākošo nakti viesnīcā, nav jēgas palikt vēl venu dienu tik garlaicīgā vietā kā šī un labāk doties tālāk, nakts autouss uz Antigvu ir mūsu jaunais plāns.

Zapatista Car Sales

2009-10-31T18:53:00.000-07:00

Palenke ir tikai 220km attālumā no San Cristobal, bet optimistiskākās prognozes paredz, ka šis priekš Meksikas niecīgais attālums veicams piecās stundās. Nav jau arī nekāds brīnums, jo ceļš ir šaurs, līkumains un vijas cauri kalniem un neskaitāmiem mikromiestiem, kas visi lepojas ar n-tajiem guļošajiem policistiem, bonusā vēl lēni braucoši kravinieki, kādēļ arī pilnīgi loģiski pusceļā gribas piestāt kādā vietā, kuras apraksts atbilst Agua Azul, miestam, kurš atrodas pie milzigas ūdenskritumu kaskādes, pa kuru lejup gāžas zils jo zils ūdens, aicinādams uz peldi. Domāts, darīts, griežam nost no lielceļa un cauri džungļiem tuvojamies sen gaidītajai pauzei. Esam jau lasijuši, ka par ieeju nacionālajā parkā jāmaksā, kādēļ neesam pārsteigti par karodziņiem rotātu trosi un onkuļiem, kas tirgo biļetes, īstais pārsteigums seko, kad tiekam pie vēl viena tāda paša posteņa, kur jāmaksā atkal, tik šoreiz tas esot oficiāli. Izrādās pirmo biļeti mums notirgojuši vietējie revolucionāri Zapatistas, kas ir gandrīz vai zīmols visam Chiapas reģionam. Zapatistas ir plaši pazīstami arī ārpus Meksikas, un pat tādi superstāri kā Rage Against the Machines ir Zapatistas atbalstītāju lokā. Kā gan lai dusmojas uz cīnītājiem, kas par savu galveno ienaidnieku uzskata globalizāciju, tik vien nosmejam un dodamies uz ūdenskritumiem. Nevar teikt, ka mūs sagaida vilšanās, vien patiesība izrādas nedaudz citāda kā tā aprakstita mūsu LP gidā, ūdenskritumi nav diez ko zili (pie vainas esot lietus sezona) un ap upi sabūvēti n-tie ūķīši, kas orientējas uz tūrisma biznesu, tirgojot visu sākot ar omleti un maiju gobelēniem, beidzot ar AA tipa baterejām un Ķīnā ražotiem lakatiem, par ko it nemaz nav jābrīnas, jo tūristu šeit netrūkst, veseliem autobusiem, no visas plašās pasaules.. vienīgais, par ko var pabrīnīties – ko viņi visi šeit dara. Daba kļūst baudāmāka, kad paejam kādu kilometru uz augšu no ūdenskritumiem, neviena tirgoņa, neviena tūrista... Pēc pāris stundām dodamies tālāk un atkal mūs panāk meksikāņu riepu melnās maģijas lāsts, šoreiz pārsprāgst priekšējā riepa. Neko darīt, ar jau ietrenētu veiklību nomainam ratu un īsi pēc tumsas iestāšanās ierodamies Palenkē. Nolemjam, ka labāk palikt nevis pašā pilsētā bet viesnīcu ciematiņā netālu no pašam maiju galvaspilsētas drupām. Vien neit tik viegli ar ciematiņa atrašanu, pirmā pietura, viesnīca pārpildīta ar visai snobiska paskata Gringo, otrajā vietā mūs sagaida viesnīcnieks, kuru esot intervējušas LNT ziņas (saistībā ar maiju pareģojumiem), pats viņš esot maijs, bet džungļos šeit augot ap 60 dažādām sēnēm, kuras esot ļoti spēcīgi halucinogēnas, un katru nakti pusnaktī te notiekot tusiņš... atvadamies no sēņu maija un turpinam apskatīt visādu dīvaiņu divainās iestādes līdz beidzot atrodam Margaritas un Eda viesnīcu, kas ir pavisam jauka, vien esam tik izbesīti, ka nav pat spēka iet vakariņās. No rīta ignorējam padomu, kas saka, ka labāk apskatīt palenki no rīta, pirms diena “iesilusi”, un kārtīgi izguļamies, bez steigas paēdam brokastis un ejam uz drupām. Diena ir tiešām karsta, bet tas nekas, jo ir nozuduši visi rīta pūļi, kurus ap mūsu ierašanās laiku savāc autobusi. Palenkes drupas ir samērā iespaidīgas, vien nedaudz traucē tas Meksikai neraksturīgais uzkopums, un uzfrišinājums, vēl arī gribētos tikt iekšā kādā templī, nevis aprobežoties ar pāris atļautajām telpiņām, bet kopumā ir smuki... un karsti. Tā nu mēs vienas dienas laikā esam izpildijuši savu Palenkes plānu un esam gatavi doties tālāk uz Gvatemalu, vien jāmēģina notirgot mašīna, pie kā arī ķeramies jau nakošās dienas rītā. Nav grūti atrast pircēju, jo cenu nolaižam diez gan zemu jau uzreiz, vienīgi neviens negrib čakarēties ar importēšanu, kādēļ nākas cenu nolaist pavisam zemu, uz ko uzķeras kāds vietējais boss. Tad nu seko pus dienas tūre pa visu pilsētu importēšanas patiesības meklējumos, pa visādiem birojiem un somu veikaliem, aiz kuru nevainīgās izkārtnes slēpjas Palenkes mašīnu biznesa guru, kurš it kā saprot visu no angliski rakstītiem papīriem, kuram pilnībā uzticas mūsu auto pircējs. Kad somu pārdevējs dod savu piekrišanu, sākas nākamais etaps, kaulēšanās, tomēr mēs ieņemam stīvu pozīciju “kaulēšanās ir beigusies ar mirkli, kad mēs cenu nolaidām otrreiz”. Paiet stunda līdz meksikānis piekāpjas un pēc neliela līkumiņa pie stūres, saka, ka mašīnu ņem pa mūsu cenu. Tad arī “nokrīt priekškars” un uz skatuves parādās visa meksikāņu ģimene, mamma no mājas iznes naudu, visi vai staro aiz laimes, ka tikuši pie tik lētas mašinas un arī mēs neesam bēdīgi, jo labāk taču zīle rokā nekā mednis kokā. Vēl tik piestājam lielveikalā Super Che un esam gatavi svinībām, trīs vienā, mašīna pārdota, atvadamies no mūsu itāļu draugiem, kas tālāk dodas uz Jukatanu un varam beidzot ķerties pie Jāņa dzimšanas dienas atzīmēšanas. Tik jāatceras, ka sešos no rīta mums jāsēžas autobusā, kas vedīs uz upi, kuras otrā pusē jau plīvo Gvatemalas karogi.

Chiapas

2009-10-30T15:53:00.001-07:00

Nākamajā dienā kopā ar itāļiem dodamies tālāk. Atkal nomainam mašīnai riepu un 10 stundu pārbrauciens paiet ātri un jautri! San Kristobal ierodamies tumsā un maldoties pa vecpilsētas šaurjām ielām meklējam hosteli. Viens pagrieziens ne īstajā virzienā un mūs aptur policija. Paiet laiks, kamēr Jānis atrod savas tiesības, tad abi ar Ali mēģina ieskiadrot policistiem, ka krustojumā nav zīmes, kas norādītu, ka šī ir vienvirziena iela. Vīri formās gan mēģina iestāsīt, ka sodu labāk maksāt tūlīt un skaidrā naudā, tomēr frāzes “no somos gringo, somos estudentes” nostrādā = )))
Nākamā diena paiet izpētot pilsētu, kurā tieši šaja nedēļas nogalē risinās kultūras festivāls, notiek dažādi koncerti, izstādes un vietējie dejo uz ielām. Iefanojam par tirgiem, iepērkam augļus un dārzeņus priekš vakariņām (juhuuu mūsu hostelī ir virtuve) un tā trīs vakarus mēs vai Katja un Ale gatavo vakariņas. Nākamajā dienā iepērkam arī pa kādam tradicionālam aksesuāram tirgū un dodamies uz maiju tradicionālās medicīnas muzeju. Muzejs ir neliels, ļoti vienkāršs, bet viens no labākajiem un interesantākajiem, kādā esam bijuši. Pat izodadas pavērot kādu no dziedniecības rituāliem, kurā tiek izmanoti visādi spēcīgi līdekli, tajā skaitā jēlas olas un baziliks. Muzejā redzētais mums daudz labāk palīdz izprast notiekošo nākamjā dienā, kad dodamies ekskursijā uz apkārtnē esošajiem ciemiem. Chemul ir mazs miests ar tirgu un baznicu pašā tā centrā, un miesta iedzīvotājiem savos krāšņajos tradicionālajos tērpos. Bet pats, pats, pats iespaidīgākais šeit ir baznīca... hmmm ar ko lai sāk?! Ieejot baznīcā pirmais pārstegums ir simtiem, tūkstošiem degošas sveces. Zeme ir noklāta ar priežu skujām, vietējie (vienmēr uz baznīcu nāk ģimene kopā – kādi 5 cilvēki vismaz) veicot savus rituālus, sēž zemē, atbrīvo kādu kvadratmetru no skujām, lai izliktu un aizdedzinātu sveces (kādas 40 vismaz dažādās krāsās; katrai krāsai ir nozīme, piemēram, dzeltenā krāsa ir lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas). Kad sveces aizdedzinātas, tiek skaitītas lūgšanas un lūgšanu laikā tiek veikti rituāli, kuros visbiežāk tiek izmanotatas dzīvas vistas, jēlas olas un svaigs baziliks. Kad tas izdarīts, ir jāgaida, lai sveces izdeg pilnīgi, tikmēr tiek patēreti dažādi gāzētie dzērieni (visbiežāk gan kola). Gāzētie dzērieni veicina atraugāšanos un Chamul ciema iedzīvotāji tic, ka šis ir vislabākais vieds kā izvadīt visus sliktos garus no sava organisma. Šo faktu viņi uztver diezgan nopietni un neviena ģimene neierodas baznīcā ar mazāk kā 6 pudelēm gāzēto dzērienu. Mēs pavadījām baznīcā kādu stundu, dzīvā mūzika, sveces radīja fantastisku un mājīgu atmosfēru. Protams, fotogrāfēt iekšā bija aizliegts.
Nākamais ciems, kas ir pārdesimt minūšu attālumā, liekas pavisam mierīgs un neinteresants līdz brīdim, kad Jānis un Ale ierauga vietējos spēlējam basketbolu un nolemj viņiem pievienoties. Mūsu puišiem tiek iedalīts pats mazākais spēlētājs un spēle var sākties – 3 pret 3! Mēs ar Katju sēžam malā smejamies un mēģinam noķert kādus smieklīgus kadrus, tas nav grūti, jo Jānim skrienot slīd kedas un Ale mēģina rādīt visādus trikus ar bumbu. Pēc kādas stundas un zaudētas spēles mūsu puiši mēģina taisnoties ar to, ka esam augstu kalnos – vairāk kā 2500m virs jūras līmeņa = ))) Rīt dodamies tālākā ceļā pa Zapatistas zemēm!

Riks

2009-10-27T18:31:00.000-07:00

Oaxaka (Ohaka) ir samērā baudāma pilsēta, nav pārlieku tūristiska, nav pārlieku liela, bet tomēr kaut kas viņai pietrūkst, lai mūs noturētu ilgāk par pusotru dienu. Apskatam pilsētas pievārtē atrodamo seno zapoteku pilsētu, pareizāk laikam teikt tās drupas, kas ir visai iespaidīgas, varbut ne tik daudz dēļ sava izmēra, arhitektūras oriģinalitātes vai skata, kas paveras no Monte Alban kalna virsotnes, bet gan dēļ ģeometriskā ēku izvietojuma, kas ir pavisam regulārs, tajā pat laikā akurāti saskaņots ar debess ķermeņu atrašanās vietām un savstarpējām attiecībām saulgriežos un citos astroloģiski svarīgos mirkļos. Drupas nav pārlieku labi atjaunotas, ne tā kā Ķīnas mūris dažuviet, kādēļ it vienkārši var iztēloties ikdienu tajos pat laukumos kādu gadu tūkstoti atpakaļ. Vēsturiskajam atkāpes mirklim Monte Alban seko ne pārāk tāls, un kā vēlāk izrādās, arī ne pārāk patīkams pārbrauciens uz daudz mūsdienīgāko Puerto Escondido. Lai arī Ohaku no Eskondido šķir tikai 300 km, ceļā tiek pavadītas gandrīz sešas stundas, gluži vienkārša iemesla dēļ – kalnu ceļš visus savus 300 kilometrus ir izlocījis pa līkumu līkumiem, kurus īstam riebumam vēl papildina šausmīgu bedru posmi un n-tie miniciematiņi, par kuriem bieži vien nojaust var tikai dēļ visai grūti pamanāmām Topes, kas ir tie paši “guļošie policisti”. Mēs viņus gan esam sākuši saukt par “neredzamajiem policistiem”, jo nereti betona gabalus var pamanīt tikai īsi pirms triekšanās tajos iekšā. Topes tiek būvētas “kā sanāk”, tas nav standarta pasākums, katra tope ir jāizvērtē atsevišķi, pirms tās šķērsošanas, gandrīz vienmēr garums, platums, stāvums, augstums un bīstamības faktors atšķiras, kas braukšanu vieglāku nepadara, jo sevišķi tādēļ, ka topes mēdz uzaugt arī ceļa posmos, kas nav ne tuvu apdzīvotām vietām, asiem līkumiem vai šauriem šosejas gabaliem. Kad esam galā, pārņem sajūta, ka piecas stundas pavadītas karuselī, par laimi izdodas bez liekiem sarežģījumiem nobāzēties jaukā un patīkami lētā viesnīcelē, kuras boss runā arī angliski un dod mums vērtīgus padomus par šopingu, pārkingu un citām tūristiem aktuālām lietām. Puerto Escondido nav nekāda lielpilsēta un nav arī nekāda UNESCO saraksta kandidatūra, visa dzīve te grozās ap zveju un sērfošanu. Pieļauju, ka pēdējā laikā pat vairāk ap sērfošanu, jo novembra sākumā te norisināsies pasaules čempionāts sērfošanā. Pro sērferi jau ir ieņēmuši pludmales viesnīcas un dzenā vilni augām dienām. Ir jau arī ko dzenāt, kad no rīta ejam ievērtēt ppludmali un slaveno Mexican Pipeline, kas ir pasaules līmeņa sērfa skatuve, vilnis sasniedz jau gandrīz desmit metrus, un tikai paši dullākie no dullajiem cenšas to dresēt. Par peldēšanos Zikatlo pludmalē var aizmirst, jo straumes un viļņi te ir pavisam nopietni. Apjautājos pāris vietās par sērfa kursiem, bet šķiet, ka pasākums jāatliek uz rītu, jo nāk paisums un tas šeit nav labākais laiks, lai noņemtos ar iesācējiem. Kad dullākā pludmale tiek slēgta, jo vilnis palicis pavisam traks, tieku pie bodyboard'a, kas ir sērfa dēļa mazais brālis, ar kuru iepazīties man jau ir bijis laiks un dodos uz otro līmeni, kas no malas neizskatās tik draudīgs. Viļņi seklākajā pludmales galā ir kādus četrus metrus augsti, dziļākajā kādus divus, bet jācenšas trāpīt pa vidu, lai izvairītos no straumes, kas nebūt nepalīdz airēt un turēties sērfojamajā posmā. Diemžēl citu viļņa trenkātāju nav, kādēļ jāmēģina vilni atrast pašam, tieku veiksmīgi pāri joslai, kur vilnis lūst, un sāku airēties uz šķietami labākajām pozīcijām. Pēc piecpadsmit minūšu peldējuma sāku saprast kā te viss veidojās un kur var tikt pie smukākā šļūciena, vēl pāris minūtes un esmu sagaidījis savu lielo vilni. Jēee... tas ir kruta, sajūta, ka tevi nes vairākas tonnas ar neapstādināmu ūdens blāķi, mirklis, kad vilnis turpat aiz tevis sāk lūzumu – mirklis, kad tu piezemējies viļņa pakājē un griezies ārā no bangas.... tas viss liek elpai aizrauties un momentā mesties atpakaļ jūrā, lai steigā ķertu nākošo vilni. Esmu starā, nekad man nav sanācis tāds šļūciens, viss, šitais ir mans hobijs forever. Bet domas mainās, kad veiksme pagriež otru vaigu... Atkal esmu ticis pie viļņa tvarstīšanas un no visa spēka airēdams cenšos noķert kārtējo milzeni seklajā galā, bet nekā, vilnis ir fiksāks, viss ko esmu panācis, esmu nonācis pa kampienam nākamajam vilnim, kas kā milzīga siena aug manā priekšā, nepaspēju apgriezties, nepaspēju pat ienirt, kad viss četrmetrīgais spēks gāžas man virsū. Tas ir vēl lielāks dabas spēks, kuru izbaudīt uz savas ādas, kā Aļaskas daba, tu vari peldēt, vari neko nedarīt, tu esi maza skaidiņa veļas mašīnā. Atsitos vairākas reizes pret zemi un turpinu virpuļot pa okeāna dzelmi, sajūta nav no jaukākajām, kaut kā piespiežu sevi domāt un nesatraukties, un pēc kādām desmit sekundēm jau tieku pie gaisa, saprotu, kur krasts un veikli tinu maliņā... nospriežu, ka kādam mirklim pietiks, jo arī saule sākusi nenormāli cepināt. Aprunājos ar glābējiem, kuri mani kā vienīgo dēli pludmalē visu laiku turējuši uz grauda un eju nedaudz atslābt, lai atgrieztos uz vakara vilni. Vakara scenārijs sanāk ļoti līdzīgs rīta cēlienam, kāds vilnis labāks, kāds sliktāks, kaut kā pat pamanos norauties ar dēli pa degunu, bet beigās atkal līdzīgā kārtā mani noķer milzenis un tieku vēl drausmīgākā veļas mašīnā, kura pat norauj man dēli no rokas. Ar to arī laikam kādam laikam pietiks. Nākamajā rītā krāmējam paunas un laižam tālāk uz Mazunte, kas nav pārāk tālu, bet pēc mūsu jauno itāļu draugu stāstītā ir baigi feinā vieta. Gabrielai visas kabaņjas (bungalo tipa mājiņas) gandrīz pilnas, mums nav izvēles – jāpaliek karaliskās kabaņjas otrajā stāvā = ))) Istaba ir milzīga – 3 gultas, vairāki šūpuļtīkli, balkons ar skatu uz okeānu. Esam slinki un neko negribam darīt, ir arī pārāk karsts... Tā mēs pēcpusdienu pavadam pļāpājot ar pārējiem atpūtniekiem un tik vakarā aizejam līdz centram pēc kāda auksta dzēriena. Nākamajā rītā jau astoņos esam gatavi ar laivu doties jūrā cerībā ieraudzīt bruņurupučus un delfīnus, bet... pārsimts kilometru attālumā no krasta plosās vētra (kas pēc pāris stundām tiks nosaukta par viesuļvētru Riks) un kapteinis ir spiets pasākumu atcelt. Lai arī no rīta spīd saule un liekas, ka diena būs tveicīga, pēc pāris stundām arī mēs sajūtam Riku. Šī diena paiet Gabrielas restorānā...

Pilseetas, pilseetas, pilseetas...

2009-10-20T19:00:00.000-07:00

Nākamā pietura – Guadalahara. Liela pilsēta – 4 miljoni iedzīvotāju. Kā vienmēr paiet laiks, kamēr atrodam pārkingu, hosteli un dodamies apskatīt centru. Visinteresantākais, ko apskatam, ir tirgus, pats centrs kā jau centrs – laukumi ar strūklakām, veikali.... Lai arī pilsēta liekas jauka, jau nākamajā dienā dodamies uz Guanahuato. Pirmais, kas mūs šajā pilsētā pārsteidz – aiz katra līkuma pāris cilvēki cenšas par katru cenu apstādinat braucošās mašīnas. Vēlāk atkožam, ka tuvojas grandiozs festivāls un vietējie šādā – uzbāzīgā veidā mēģina izīrēt savus (iespējams, arī kaimņu) apartamentus. Atrodam superjauku hosteli ar lielu jumta terasi un dodamies ielās! Esam priecīgi, jo šī ir pirmā vieta Meksikā, kas mums patiešām patīk, pirmā vieta, kur sastopam vēl kādus tūristus. Jaukas pārmaiņas. Tā mēs pirmo vakaru/nakti pavadam uz jumta, kur malkojam dzērienus ar trakajiem itāļiem un citiem ne tik trakiem ceļotājiem. Pavadam vēl pāris dienas šeit, lai noskaidrotu par iespējamo mašīnas pārdošanu. Viss it kā būtu vienkārši - cena laba, ir potenciālais pircējs, bet Meksikā dēļ milzīgā gaisa piesarņojuma par 10 gadiem vecākas mašīnas nav iespējams pārreģistrēt. Nomainam riepas un dodamies tālāk. Galamērķis – Ohaka. Neiet tik ātri kā plānots, tādēļ nolemjam dienas atlikušo daļu pavadīt Morelia un doties tālāk nākamajā rītā. Mums ir paveicies, jo ir sestdiena, bārā superpiedāvājums – 2 dzērieni pa viena cenu , vakarā ielas tiek slēgtas un notiek dažādi priekšnesumi – mūzika, dejas un viss kas cits. Nākamaja rītā jau plkst. 6 esam ceļā. Joprojām brīnamies par meksikāņu ceļa zīmēm, to izvietojumu un priecājamies, ka jau nedaudz tajā visā esam iebraukuši. Tomēr jau nedaudz vēlāk sanāk neliels līkums pāris stundu garumā un ap 10iem vakarā esam galā. Nākamā diena paiet klaiņojot pa pilsētu, apskatot tirgu (kur vienmēr ko inčīgu var atrast), kārtējo reizi žēļ, ka somas pilnas līdz malām un sākušas kļūt par smagu, mierinam sevi ar domu, ka tāpat visu nevar aizsūtīt uz mājam....

Speciālziņa - Meksikas virtuve

2009-10-14T20:00:00.001-07:00

Meksika ir slavena ar savu superīgo, pikanto virtuvi, kas plaši pārstāvēta ārpus pašas Meksikas. Chili con Carne, asās čilī zupiņas, tako ar visādiem pikantiem pildījumiem, kurus labi papildina spēcīgs siers un marinēta halapeņo pipara šķēlītes, kukurūzas čipsīši ar visādām biezām mērcītēm. Tāpat kā likums visās meksikāņu ēstuvēs var tikt arī pie Coronas ar laima šķēlīti un tekilas šotiņiem, kas it veikli iet lejā kopā ar citrona šķēlīti un sāls šķipsniņu.. un vēl taču ir tas tārps, kas tiek likts iekšā īpaši kvalitatīvos meksikāņu dzērienos, lai tā attīrītu alkoholu no visādiem ražošanas procesā radītiem blakusproduktiem.
Pat nezinu ar kuru no visiem augstāk minētajiem mītiem lai sāk, jo uz sirds ir sakrājies tik daudz – autentiskā meksikāņu virtuuve ir lielākā vilšanās, kuru mums nācies piedzīvot visa ceļojuma laikā, un varbūt tā nebūtu bijusi tik liela, ja mēs nebūtu sevi gatavojuši kaut kam īpašam, tāpēc arī šis bloga speciālnumurs – visiem tiem, kas kādreiz sapņojuši vai sapņo par lielisku meksikāņu ēdienu meksikāņu izpildījumā. Chilli con Carne – kas tas tāds ir? Lai arī kas tas tāds ir, Meksikā tādu atrast nebūs viegli, bet ja nu tomēr kārojas, jāskatās uz kādiem superstīviem iestādījumiem, kas orientējas uz gringo (amerikāņu tipa tūristu) publiku, kas ir pārāk tramīga, lai ietu uz vietējām ēdināšanas iestādēm. Tādas atrast nav pārāk grūti, jāmeklē lielākajās pilsētās ap galveno laukumu, viegli atpazīstamas pēc plašām terasēm, kuras apdzīvo pensijas vecuma amerikāņi ar Nikon D40 kaklā. Tajās pat vietās var meklēt asās čilī zupiņas un citus “meksikāņu” ēdienus, ar kuriem jau esam iepazinušies mājās. Tiesa gan tostitos kukurūzas čipsīšus ar sieru var atrast arī Pemex benzīntankos, tomēr viņi izskatās tik nožēlojami, ka neviens sevi cienošs “meksikāņu virtuves” fans tādus nepirks...
Tātad viss, ar ko mūs ārpus Meksikas baro meksikāņu restorānos ir “parameksikāņu” ēdiens! Kas tad ir īsts meksikāņu ēdiens?? Tako ir īsts meksikāņu ēdiens... protams, ne tas, ko par tako sauc Taco Bell štatos vai Kanādā. Tortiļa - kukurūzas vai miltu pankūka, kas attāli atgādina lavašu tiek pildīta ar grillētu gaļu un dažādiem dārzeņiem, kas tiek pārlieti ar mērci.. Gaļa parasti nav ne daudz, ne garšīga, dārzeņi kā kurā vietā, bet mērces nav ne asas, ne biezas... kopumā neslikts ēdiens, ja vien tas nav jāēd katru dienu, bet meksikāņi tako ēd ne vienreiz vien dienā, un 85% no visām pilsētas (95% no ārpilsētas) ēstuvēm taisa tikai tako. Ja apnīk tako, var paņemt Tortu, Burro, Enchiladu, Vampiru, Hamburguesu vai HotDog'u, kas pa lielam diez ko neatšķiras no Tako, vienīgi tortillas vietā būs maize, dažādās formās.. Vienvārdsakot, meksikāņi pa lielam ēd to, ko citur sauc par fast food, junk food, ātrajām uzkodām vai našķiem. Nu labi, ir jau arī restorāni, kuros var tikt pie “kārtīga” ēdiena, tomēr nevajag pārāk daudz gaidīt no šādiem iestādījumiem, viss ēdiens peld krietnā daudzumā plānas mērcītes, piedevas (kartupeļi/rīsi) ir pavisam minimālas un porciju izmērs diez vai pārsniegs pusi no tā, ko servē vidusmēra latviešu kafūzis, un nav par ko brīnīties, jo uz galda ir krietna kaudzīte to pašu tortiļu, kas veido meksikāņa uztura piramīdas pašus pamatus. Visu šķīvja saturu jākrāmē iekšā tortiļā, kas pēc pamērcēšanas mērcē jāēd nost. Un ja nepatīk arī šāda tipa ēstuves, var doties uz gringo restūžiem (augstāk atrodamas norādes kā tādus atrast) vai tirgu, vai lielveikalu. Labi, ir jau arī izņēmumi, kā piemēram piekrastes pilsētas, kurās var tikt pie labas zivju izvēles un samērā garšīgiem jūras velšu ēdieniem, gandrīz jebkurā miestā var tikt pie grillēta cāļa vai tvaicētas kukurūzas un tā apiet tako lāstu, bet kopumā meksikāņu virtuve ir “pārsteigums”. Lielākais pārsteigums līdz šim – saldējums ar sāli, laimu un čili. Vislabākais, ko līdzšim esam ēduši ir avokado, tiešām labs, ir atrodami inčīgi banāni un citādi augļi, kas nevārtās pa Eiropas lielveikalu plauktiem... Pārtikas cenas veikalos un tirgū ir saprātīgas, bet ēdināšanas iestādes nelutina, te vis nav Āzija.
OK, aizmirstam visu negatīvisma devu, kuru esam veltījuši pārtikai un ķeramies pie saldā ēdiena. Alus Meksikā ir labs!! Corona te ir pats populārākais alus pilnīgi droši. Vietējie diez ko neaizraujas ar mazajām, ierastajām 0.3L pudelītēm, gandrīz jebkurš meksikāņu aliņš nopērkams arī 0.9L un 1.25L stikla pudelēs, kas sanāk krietni izdevīgāk no materiālā viedokļa, jo sevišķi, ja nes tukšo pudeli atpakaļ. Taras apmaiņa te ir topā, pudelēm ir laba cena, kas strādā, pa ielām te stikli nemētājas. Corona ir tikai viens no meksikāņu brūvējumiem, var tikt arī pie Carta Blanca, Victoria, Pacifico, Indio, Modelo (ir arī tumšais variants) un visādiem ne tik populāriem aliņiem. Pacifico ir mans favorīts, bet Laura iecienījusi Coronu (karstais laiks ir darījis savu).
Tekila šeit ar sāli un citronu netiek patērēta un varētu pat teikt nav top dzēriens, daudz lielākā cieņā ir viskijs un mezkāls. Viskijs un mezkāls ir lētāks par dzeramu (legālu) tekilu. Tekila tiek aplikta ar milzīgu nodokli (70%) līdz ar ko nemaz nevar būt pārāk lēta, pie tam zilā agave no kuras jānāk vismaz 51% no cukuriem, kas veidos alkoholu, aug 5-12 gadus, līdz tiek novākta alkoražošanas vajadzībām. Vēl jau reģionālais stāsts, tikai tās destilēšanas iestādes, kas atrodas nelielajā Jilasco provinces daļiņā, kuras centrs ir Tequila, drīkst savu tekilu saukt par tekilu. Viss, kas nāk no citurienes, sastāv no mazāk agaves u.tml. ir mezkāls, kurš dažkārt ir lēts, dažkārt vienkārši pretīgs, dažkārt pavisam pretīgs, dažkārt viņā ir tārps, kura vienīgais uzdevums ir izvilināt pāris peso vairāk no eksotiku alkstošā gringo. Labu tekilu šeit dzer aptuveni tā kā konjaku Eiropā... istabas temperatūra, nejauc ne ar kādiem softiņiem, nedzer šotus, vienvārdsakot, izbauda garšas īpatnības un piedzeršanos neuzstāda par pašmērķi, bet tas viss attiecas tikai uz Aņejo vai Reposado (zeltītā), savukārt Blanco (sudrabotā) ir kā radīts kokteiļiem. Galvenais, kam jāpievērš uzmanību pērkot zeltīto tekilu, cik procenti no dzēriena nāk no zilās agaves un cik atpazīstams ir brends, jo Eiropā nereti tiekot tirgota “viltotā” tekila, kura tad arī tīri labi iet kopā ar sāli un citroniņu.

Pacifico

2009-10-09T14:26:00.000-07:00

Bahia del Kino ir samērā relaksēta pilsētele, bišķi pretstats mūsu pirmās Meksikas nakts piedzīvojumiem, kādēļ nolemjam tur uzkavēties ilgāk. Sarunājam pa lēto vietu treileru parkā pie pašas jūras (esam vienīgie viesi visā parkā) un nolemjam nedarīt neko, vienkārši atpūsties no visas braukšanas. Tā nu divas dienas tusējamies pa jūras krastu, laiks ir karsts un mitrs, visu laiku tāds kā pirts efekts, kas nebūtu nemaz tik slikti, ja jūrā varētu atveldzeties, bet nevar... ūdens silts kā vannā. Labākais veldzējums ir alus, kas te ir topā pie tam samērā nedārgs un tīri labs arī priekš Latvijas standartiem. Vēl pilsētelē var paēst kādā no diez gan daudzajiem restorāniem, kas visi stāv tukši, bet piedāvā visādas jūras veltes, no tām arī pārtiekam abas dienas, kuras pavadam Kino. Kopumā rodas iespaids, ka viss miests ir pus beigts un atdzīvojas tikai pa ziemu, kad te ierodas visi amerikāņu penči, kuriem te sapirkti īpašumi. Popularitāte aiz ziemeļu robežas šķiet darījusi savu arī naktsmītņu cenu lauciņā, un pie istabas te pa lēto vis tikt nevar, par švakas kvalitātes ūķīti prasa tik pat cik štatos, bet mūs tas nesatrauc, jo dodamies talāk. Nākamā pietura Alamos, kas ir viens no meksikānīgākajiem miestiem Meksikas ziemeļos. Miests kā miests, tikai n-tās mājas nopirkuši amerikāņi un miestā ir informācijas centrs.... kurš nedarbojas. Diez gan liela daļa no pilsēteles ir tā saucamā koloniālā arhitektūra, kādēļ arī meksikāņi ir uzsākuši akciju, kurai būtu jātiek galā ar elektrības un telefona vadiem, kas ir vienīgais šķērslis iekļūšanai UNESCO kultūrmantojuma supersarakstā. Atjaunotās mājas ir baigi smukās, katrai mājai ir iekšpagalms, kurā kā likums aug pa kādai palmai vai citam zaļumam, apkārt ielas terases, kas ļauj paslepties no saules un strūklakas, kas vismaz iedomās dod kādu vēsumiņu vasaras mēnešos. Šķiet ar vienu dienu Alomos pietiek un atkal braucam tālāk, liekas esam jau apraduši ar Meksikas ceļiem un satiksmi, tā ka uz priekšu tiekam diez gan raiti, vienīgais starpgadījums sanāk kādā džunglīgākā ceļa posmā, kur mums neizdodas izvairīties no milzu ķirzakas, kas izdomājusi šķērsot ceļu tieši mirklī, kad mēs tur braucam garām. Šķērsojam ķirzaku un tropu loku pirms Mazatlan, kas ne pēc pašu vēlmes kļūst par mūsu mītni uz pāris dienām. Lai arī sākumā dikti fanojam par meksikāņu ēdieniem, ēdieni “iegāž” Jāni, kurš uz pāris dienām nomokās pa istabiņu un par vietējo ēdienu vairs nevēlas pat iedomāties. Tikmēr Laura nedaudz izpēta apkārtni un joprojām bauda ēdienus un dzērienus. Bet par ēdieniem un dzērieniem droši vien būs jāuzraksta atsevišķa nodaļa, jo patreiz mēs ne viens, ne otrs par ēdieniem daudz nedomājam, ja nu vienīgi par saldējumu un tekilu, jo kā reizi esam apmetušies Tekilas ciematā (no tejienes nāk visa tā garšīgā manta), bet ēdiens..... tagad ir “iegāzis” Lauru.

Bienvenido en Mexico!

2009-10-05T11:31:00.000-07:00

Par ASV un Meksikas robežas šķērsošanu esam dzirdējuši dažādus stāstus no amerikāņiem... Mēs esam nedaudz noraizējušies par mašīnas ievešanu valstī un ar to saistītām formalitātēm. Tā kā pēdējā laikā mums plāni mainās diezgan bieži, nav sanācis laiks visas detaļas kārtīgi izpētīt, bet ko nu vairs...
Pierobeža ir pārblīvēta ar visādiem policistiem, muitniekiem, robežsargiem, narkotiku biznesa apkarotājiem un līdzīgiem valsts darboņiem, jūtams, ka lietas te tiek uztvertas nopietni, ko gan nevar teikt par pašu robežu, kuru šķērost abos virzienos var bez liekām problēmām, Meksikas pusē pat ir jāpameklē kāds, kurš varētu sazīmogot pases, lai nesanāk gluži tā, ka esi nelegāls. Bienvenido en Mexico! 21 km no robežas ir kontroles punkts, kurā jākārto nepieciešamie dokumenti saistībā ar mašīnu. Pirmā problēma, ar ko saskaramies – mums pirms pāris dienām ir beigusies Kanādas apdrošināšana... Diemžēl mašīnas reģistrācija un apdrošināšana ir uz vienas un tās pašas lapas. Mēs gan mēģinam skaidort, ka tas ir apdrošināšanas nevis mašīnas reģistrācijas beigu termiņš un tiekam sūtīti tālāk pie cita lodziņa, tad vēl citur līdz beigās džeki pēc pāris minūšu sarunas uzliek zīmogu un apstiprina, ka viss ir ok. Ja Meksikā iebrac ar savu auto, ir jāmaksā importa nodoklis (vai arī jāatstāj bankas kartes numurs), kurš tiek atgriezts, ja arī ārā no valsts izbrauc tas pats cilvēks ar to pašu mašīnu, šādā veidā viņi cenšas iekasēt nodokli, ja nu gadījumā mašīna tiek pārdota. Šoreiz problēma ir tā, ka mašīna ir uz Jāņa vārda, bet vienīgā VISA karte, kas mums ir, ir Laurai, diemžēl tas šajā gadījumā neder, arī skaidras naudas mums tik daudz nav.... Jādoas atpakaļ uz pierobežas pilsētu meklēt bankomātu. Pēc pāris stundām viss ir ok, sāk jau krēslot un mēs dodamies tālāk! Vēl pēc pāris stundām mūs sagaida nākamais pārbaudījums – uzbraucam kam asam un riepa caura.... Ok, nomainam un lēnām braucam tālak cerībā atrast kādu servisu 12os naktī. Pēc kādiem 110km mums ierugam uzrakstu “llantaneria” - riepotava, kas ir atvērta 24/7. Mehāniķis izvelk 20cm asu priekšmetu no riepas, salīmē 2 caurumus un pēc 15 minūtēm mēs jau dodamies tālāk. Gribam nokļūt līdz Kinai – mazai piejūras pilsētiņai, kas ir pēc 100 km. Diemžēl mums tik raiti neiet, pēc pāris minūtēm mūs aptur policija (bijām gandrīz vienīgie, kas nakts vidū braukā pa pilsētu) un piesienās mums ceļa marķējuma ignorēšanu. Viņiem ir taisnība, jo markējums ir gandrīz neredzams. Pārbaudot papīrus, atkal jāskiadrojas par papīru derīgumu beigu termiņiem. Kaut kā tomēr mūsu dialogs spāniski izdodas un tiekam galā veiksmīgi. Pēc pāris km ir nākamais izaicinājums - milzīga migla, varam sasktaīt tik pāris metrus uz priekšu un ātrāk kā 20km/h nav iespējams pabraukt. Ir jau 2 naktī un acis arī arvien grūtāk noturēt vaļā. Gandrīz vai nepamanam, kad esam jau Kinā, jo kā reiz tieši šajā vakarā pilsētā ir pazudusi elektrība un sameklēt vai ieraudzīt kādu hosteli nav viegli. Mums paveicas, un uz pāris minūtēm parādās elektrība, kas ir pieteikoši, lai iečekotos ne pārāk lētā viesnīcā, bet drusciņ par maz, lai paspētu ieiet dušā.

Un atkal USA!

2009-10-05T11:24:00.000-07:00

Vankuvera uz kādu mirkli pārtop par mūsu biroju, notiek milzu izpēte saistībā ar darbiem un ziemas sezonu, tomēr visai veikli nonākam pie secinājuma, darbs pagaidīs... braucam uz dienvidiem. Pirmā pēcpusdien paiet šķērsojot Vašingtonu, sanāk vien caurbraucot uzmest aci Sietlai, kas atstāj samērā labu pirmo iespaidu, gan jau citreiz apskatīsim tuvāk. Otrā diena tiek veltīta Oregonas piekrastei, gandrīz visu dienu braucam pa klasisko Route 101, kas nenoliedzami ir skaists ceļš vienīgi uz priekšu tikt diez ko ātri nesanāk, jo ik pa laikam nākas braukt cauri mazākiem miestiem, apdzīšana kalnainākajos ceļa posmos nav no vieglākajiem manevriem un ātruma ierobežojumi kā mājās. Piestājam pusdienlaikā pie jūras un pavisam negaidīti ietaupam pārsimts dolārus, nesamaksājot par vaļu tūri, jo pavisam tuvu krastam dzīvojās kādi trīs vai četri pelēkie vaļi. No klints baigi labi sanāk pavērot kā valis izelpo, tad parādās mugura, un tad milzu aste, kas nemaz nav tik milzīga salīdzinoši ar visu pārējo rumpi, kas viegli salīdzināms ar autobusa izmēriem. Pēcpusdienā šķērsojam Kalifornijas robežas, kur mums liek deklarēt svaigos augļus, šķiramies no viena apelsīna, kurus štatā ievst nav ļauts. Trešās dienas kurss tiek uzņemts uz rietumiem, uz Josemithe nacionālo parku, tomēr iekuļamies visādos satiksmes sarežģījumos, ne visi mazākie ceļi ir labi marķēti, jo sevišķi pilsētās, tā nu nomaldamies pa pāris mazpilsētām un parkā ierodamies tikai vēlā pēcpusdienā. Parks ir ok, un ieleja ir iespaidīga, bet šķiet esam ieradušies nelaikā, jo visur pa pilnam ar cilvēkiem, tā nu jau pa tumsu braucam ārā no parka. Ceturtā diena ir karstuma diena, dodamies tuksnesī uz Nāves ieleju, kas ir riktīgi iespaidīgs parks, vienīgi karstums dara pāri ne vien mums, bet arī fordam, kas sāk nemitīgi pārkarst. Tā nu nākas braukt pavisam lēnām, pāris reizes pat stāties malā atdzišanai, bet daba te ir forša, tā ka īpaši neiespringstam un ap pusdienlaiku sākam ripināties Las Vegasas virzienā. Neilgi pēc tam, kad kārtējo reizi esam stājuši malā dzesēt motoru esam liecinieki citam neveiksminiekam, kura svaigais GT Mustangs ir pārkarsis un aizdedzies vien pus kilometru no ugunsdzēsēju depo. Las Vegasā nočekojam kas par vainu un pašu spēkiem savedam mašīnu kārtībā. Jāatzīst, ka nevar nepamanīt, ka esam Las Vegasā, jo viens no pirmajiem skatiem, ko ieraugam, ir laulību cereminija nelielā laukumiņā, kur mācītāja lomā ir neviens cits ka Elviss!!! Laulību kapellas te nevar nepamanīt, tās ir uz katra stūra, tāpat kā kazino un visādi prostitūcijas aģitātori un bāri, kuros var tikt pie dažādiem superkokteiļiem. Nav jau gluži tā, ka pilsēta ir pagrimusi vai izvirtusi, visi izskatās laimīgi, sapošas un dodas vakara gaitās. Ir padomāts par katru, pilsētas centrā vari izbraukt pa amerikāņu kalniņiem vai pavadīt kādu stundu M&M's veikalā, kas izpleties pa četriem stāviem, un kas pats dīvainākais 90% no veikala apmeklētājiem ir pieauguši cilvēki nevis bērni. No kazino izdodas atvadīties ar pozitīvu bilanci un tai pat vakarā šķērsot Arizonas robežu. Piektā diena tiek veltīta Grand Canyon, kas ir tiešām iespaidīgs dabas brīnums, iespaidīgāks kā bildēs un filmās. Bet ceļš ved tālāk uz dienvidiem... Fēniksa un Tuksona. Vēl vienu dienu pavadam Tuksonā, kas ir samērā jauka pilsēta tuksneša vidū ar spāniska paskata veco pilsētas daļu. Pārlaižam nakti Seguaro nacionālajā parkā kempingā starp kaktusiem, kas te tiešām ir milzīgi. Kaktusi te ir aizsargāti ar likumu, jo izrādās paiet vismaz 75 gadi līdz seguaro kaktuss vispār sāk audzēt savu pirmo “rociņu”. Pirmdiena sākas ar vilšanos, jo izrādās, ka štatos mēs fordu tik vienkārši pārdot nevaram, nepieciešams kārtot visas importēšanas formalitātes, kas nav ne ātri padarāmas, ne lētas, tā ka nonākam izvēles priekšā, pamest mašīnu Arizonā vai doties tālāk...

Alaska.. joprojaam

2009-10-05T11:15:00.000-07:00

Tik sen nekas nav rakstīts, ka gandrīz aizmirsies pie kā mēs palikām pagājušajā bloga gabalā. Laši Valdez... jā lašus saķērām diezgan, sanāca tāda kā lašu diēta vēl pusotru nedēļu pēc copes noslēguma, lasis brokastīs, lasis pusdienās, lasis vakariņās. Bet tāda diēta jau nav mums vieniem, uz Valdezu lašu laikā sarodas ne tikai makšķernieki, bet arī citi zivju virtuves cienītāji, kā piemēram lāči, roņi un jūras lauvas. Ap līci, pie kura atrodas Valdeza uz ceļiem saliktas ceļazīmes un izgaismoti mirgojoši brīdinājumi, kas brīdina par apkaimē esošajiem lāčiem, kuriem nevajagot tuvoties. Arī bez zīmēm lāču klātbūtni var just, jo pēdas un “pārstrādāts lasis” ir atrodamas gar upēm un meža takām. Kaut kā sanāk ieklīst Aļaskas mežu departamentā, kur noskaidrojam visu par apkaimes lāčiem sīkumos, tajā skaitā to, ka vakaros viens melanais nāk lašot pie pašas pilsētas, kur strauta malā uzbūvēta tāda kā platforma, no kuras iespējams vērot lašu nārstu, netraucējot pašus lašus... un arī lāci. Kad sāk jau krēslot ierodamies uz lāča vērošanu un jau pēc kāda laika pie strauta pilnīgi bez jebkādas skaņas ierodas maziņš melnais lācis, bet tik pat veikli cik atnācis paķer vienu lasi un aizslīd atpakaļ zālē. Kad palicis jau pavisam tumšs, lācis jūtas gana komfortabli, lai nāktu ēst īstas vakariņas un pa strautu atbrien līdz pat mūsu platformai. Pieļauju, ka viņš juta, ka mēs tur divatā viņu pētam, bet laikam jau dzīvodams tik tuvu pilsētai lācis diez ko neprotestē pret pāris skatītājiem un pāris metru attālumā no mums ķeras pie lašu trenkāšanas. Noķert nārstojošu lasi nav pārāk grūti (tie, kurus ķer makšķernieki, tikai nāk uz nārstošanu), tāpēc lācis ir diez gan izvēlīgs un ēd tikai ikrus, vai gadījumā, ja izdodas noķert tēviņu, vienu kumosiņu no galvas. Citādāk ir ar jūras lauvām, kas mierīgi noķer normāla izmēra sudrabotos lašus, kas vēl nemaz nenārsto. Lauva var ienirt līdz pat piecpadsmit minūtēm ilgi, bet parasti laša noķeršana neprasa tik daudz laika, un milzīgais rumpis izslīd virs ūdens ar aiz astes pakamptu lasi mutē... viena veikla, asa galvas kustība un lasis tiek nosist pret ūdens virsmu, tad gardu muti apēsts, un tas viss notiek tavā acu priekšā, kamēr tu mēģini ar vizuli apmānīt kādu citu sudraboto lasi. Roņi ir pārāk kautrīgi, lai ēstu publiski, tomēr gana ziņkārīgi lai izbāztu galvu no ūdens pārdesmit metrus no makšķernieka un kārtīgi novērtētu jaunākās spiningošanas tendences. Vēl jau ir jūras ūdri, kas no cilvēkiem vispār neraustās un demonstrē savu veiklību un zobu asusmu ēdod visādus gliemežus vēl veiklāk kā advancētākie semočku kombaini centrāltirgus apkaimē. Ar lašiem apkrāvušies dodamies tālāk un pēc īsas vizītes Anchorage aizbraucam uz Seward, no kurienes var saorganizēt visprātīgākās vaļu vērošanas tūres un jūras copes izbraucienus. Diemžēl laika apstākļi nav diez ko labvēlīgi un ir iespējams saorganizēt tikai īso tūrīti pa līci, kas mūs īpaši neinteresē, bet makšķerčārteri netaisās iziet no ostas vēl vismaz trīs dienas, jo atklātā jūrā plosoties baisā vētra, tā nu nākas palaist garām iespēju noķert astoņdesmit kilogramīgu buti... dodamies tālāk. Ja kāds dodas uz Aļasku, tad visticamāk ceļojuma mērķis ir apskatīt visu to milzu skarbo ainavu un izbaudīt ziemeļu dabu, un laikam nav labākas vietas, kur to izdarīt kā Denali nacionālais parks (OK, var ar čarterhidroplānu tikt uz attālākām vietām rietumos, bet šeit ir domāts “ar mašīnu”). Parks izveidots pagājušā gadsmita sākumā un kopš tiem laikiem nav piedzīvojis diez ko lielu komercializēšanos un pārtapšanu par taciņu, invalīdu celiņu, kempingu un ekskluzīvu “wildernes lodging” miksli. Parks ir milzīgs, šķiet trešais lielākais Z-Amerikā (arī lielākie divi ir Aļaskā), parkā ir tikai viens ceļš, pa kuru satiksme ir stipri ierobežota, publiski ir tikai pirmie 25km, bet atlikušos 100km var braukt ar parka autobusu, no kura var kāpt ārā, kad vien vēlies, rāpties atpakaļ nākošajā, kad atkal vēlies. Taigā nav nevienas taciņas, tā ka maršrutu vari izvēlēties pats, bet pietiekoši iespaidīgus dabas skatus var vērot arī pa autobusa logu, kurš piestāj tiklīdz manāms kāds zvērs, tā nu mēs veselas astoņas stundas braucam pa taigu. Pa ceļam satiekam lūšus, aļņus, karibū, kalnu kazas un protams lāčus. Izskatās dzīvnieki ir pieraduši pie parka autobusiem, kas ir vienīgais pārvietošanās veids parkā jau kopš piecdesmitajiem gadiem un nejūtas traucēti savās ikdienas gaitās. Lāči uz rudeni uzbarojušies tā ka ļum, bet turpina vēl stumt iekšā ogas, kā nekā dienā jāuzņem 35000 kalorijas, kas labi noder ziemas mēnešos. Izdodas lāčus satikt pavisam tuvu, lāču mamma ar šā gada “mazuli” šķērso ceļu, noejot garām tieši mūsu autobusam.
Nākošajā rītā jau esam Fairbanks, kurā nedaudz aizkavējamies jo jānoskaidro viss sīkumos par Yukon Quest suņu sacīkstēm, kurās nu jau es esmu gatavs piedalīties, tik vien kā jātiek pie četrpadsmit suņiem, jāizskolo tos suņus, jāsapērk inventārs, jātrenējās gadiem ilgi, jātiek cauri kvalifikācijai un tad tik uz priekšu. Yukon Quest ir simtiem reižu lielāks izaicinājums nekā nobraukt ar laivu pa Jukonu no sākta gala līdz Bēringa jūrai. Sacīkstes notiek katru gadu februārī, un aptuveni 30 komandas cīnās 1000 jūdžu garumā par iepēju nokļūt pirmajiem vai nu Fairbanks vai Whitehorse (virziens mainās ik gadu), bet ātrākajiem tas izdodas aptuveni 10 dienās. Vislabākā daļa no sacensībām ir obligātā atpūta pusceļā, kas ir Dawson City, es varu iedomāties kā dzīve tad mutuļo zeltraču bārā uz trešās ielas. Vēl ieejam informācijas centrā un apskatam ziemeļblāzmas prognozes, kas izskatās diez gan labas, vienīgi šķiet, ka jāpabrauc nedaudz vēl uz ziemeļiem, lai tiktu pie labākajiem skatiem. Domāts, darīts un pēc cīņas ar pārsimts kilometriem zeminieka esam aiz polārā loka... Ceļš ir ļoti skaists un ir baigi jauki pasēdēt pie ugunskura, iedzert kādu dzērienu siltumam un gaidīt ziemeļblāzmu, ja vien vakarā neparādītos visi tie mākoņi, kas aizsedz debesis un sagrauj mūsu cerību uz ziemeļblāzmas vērošanu aiz polārā loka. Laikam šeit pa lielam beidzas mūsu Aļaskas superceļojums, jo sākam virzīties atpakaļ Kanādas virzienā, vēl tik piestājam miestā ar nosaukumu North Pole, kur visa dzīve grozās ap tūrismu un visādām lietām par un ap ziemassvētku vecīti, kurš it kā dzīvojot tajā miestā. Lauras dzimšanas dienas kūku ēdam Aļaskā, bet vakara bankets jau tiek rīkots Jukonā pie upes, ballīte sanāk varena, tik daudz viesu diez vai kādreiz Laurai ir bijis – uz tekilu esmu ieradies es un tūkstošiem odu, kas liek mums vilkt galvā cepures, saulenes, cimdus, lakatus u.tml. Whitehorse nomainam riepas, kas ir jau labi padilušas un dodamies dienvidu virzienā. Daile, daile, daile un lāči, daži no kuriem ir riktīgi smieklīgi, pēta mašīnu, tad bēg, cits šķērso sešas joslas pilsētas pievārtē daudz prasmīgāk kā mazdārziņu īpašnieki Jūrmalas šosejas tuvumā. Apskatam Whistleru, kur pa lielam risināsies 2010. gada spēles un esam nonākuši pašos Kanādas dienvidos, Vankuveras salā, kas ir skaista sala, bez šaubām, bet lielpilsētas tuvums ir jūtams, tūrsma komercdvaša pakausī, ik uz soļa, pat par pašu primitīvāko kempingu jāmaksā uz pusi vairāk kā citur, nemaz nerunājot par kempingiem ap Tofino, kas prasa tik pat cik hosteļi Vankuveras centrā. Nedēļas nogale paiet samērā relaksēti un pēc Viktorijas apskates, atgriežamies punktā, kurā pirms trim mēnešiem uzsākām savas gaitas Kanādā – Vankuverā. Ir pienācis laiks pieņemt lēmumus, ko darīsim ziemā, kur un kādus darbus meklēsim, cik ilgi vēl šeit paliksim...

Laši

2009-09-13T16:30:00.000-07:00

Jau Whithorse Jānis bija noskaidrojis, ka Jukonā nekas pratīgs ar copi nav un viss notiek šeit – Valdez! Tā nu mēs pēc pāris dienām esam klāt. Vakardien pēc izpētes tiek iegādata license, noskaidrotas un izpētītas labākās vietas, papildināts vizuļu krājums. Un šorīt, kamēr es vēl mašīnā guļu, mēs jau braucam makšķerēt. Protams, vēl ir tumš un liekas, ka neviens cits ari nemakšērē, jo.... ir bēgums un krastā var redzēt tūksošiem beigtu lašu, kas nav izturējuši nārstu un kas ir gards kumoss kaijām un lāčem. Jā, visur ir zīmes, kas brīdina : Bear crossing, Be aware of bear, do not approach un cilvēki pastaiigājas ar zvaniņiem (paredzēti lāča brīdināšanai/ atbaidīšanai) un spceiāliem baloniņiem (līdzīgi kā asaru gāze) arkārtas gadījumiem. Arī pie upes, kur nakšņojām, atkal pamanam lāča pēdas, šoreiz tikai daudz vairāk un lielākas. Vakar informācijas birojā uzzinājam, ka lācis katru vakaru nāk uz populārāko zvejas vietu vakariņās un tas bija viens no iemesliem, kādēļ pārdomajām un nedevāmies pārgajienā, jo pārgajiena taka ir lāča vakariņu vietai turpat blakus. Otrs iemesls – jau pašā takas sākumā pamanījām lāča kaku = ))) vēlāk vēl vienu.... un tad izlēmām doties atpakaļ.
Šogad laši nārsto nedaudz vēlāk kā citus gadus un cope arī nav tik laba kā pagājušo gadu, līdz ar to nav tik daudz tūristu, pārsvarā visi makšķernieki ir vietējie. Makšķerēšana ir viena no divām top atrakcijām, ko piedāvā Valdez, otra – dažādi kruīzi, ekskursijas uz ledājiem. Šobrīd man ir sajūta, ka esam kādā zvejnieku ciematā un tā kā es nemakšķerēju, man patīk staigāt gar līci un vērot rīta procesu – jau pēc sešiem no rīta pamazām ierodas makšķernieki, atrast labu un brīvu vietu ar katru stundu kļūst arvien grūtak, tiek atvestas laivas un ielaistas ūdenī, atsedzot kalnus lēnām pazūd migla un saule sāk sildīt spēcīgāk. Arī vakaros ir interesanti, jo gar līča krastu ik pēc pāris metriem ir vairākas speciāli ierīkotas vietas zivju tīrīšanai un zvejnieki atgriežas no zvejas okeānā ar lielām, interesantām zivīm.
Laiks brokastot = ))) Jānim jau 2 zivis noķertas! Brokastīs,protams, lašmaizes!

Ziimogs - suveniirs

2009-09-13T16:24:00.000-07:00

Ar ASV nekad neko nevar zināt, ir dzirdēti tik daudz stāstu par notikumiem uz robežkontroles punktiem, tādēļ, lai arī mums ir eletroniskā vīza, neesam 100% pārleicināti, ka tiksim iekšā = )))) Bet viss izdodas lieliski un mums vēl piedāvā pasēs iespiest papildu – suvenīrzīmogu ar karibū attēlu un uzrakstu Alaska!
Jo vairāk braucam ziemeļu virzienā, jo krāsaināki koki paliek, tādēļ Top of the world hgv izskatās īpaši skaists. Neskatoties uz to, ka braucam pa zemes ceļu, kurš brīžiem nav īpaši labas kvalitātes, ainava atsver visu. Ziemā šis ceļš ir slēgts un visa satiksme notiek tikai ar sniega močiem vai suņu vilktām kamanām.

Zelts

2009-09-08T13:42:00.000-07:00

Whitehorse ir lielākā Jukonas pilsēta, kurā dzīvo divas trešdaļas no visiem Jukonas iedzīvotājiem – 24000. Mēs ierodamies jau no paša rīta un neko īpašu nemeklējot vienkārši staigājam un izpētam pilsētu. Ir intereanti!!! Īpaši jau cilvēki = ))) Nevar nepamanīt, ka ar katru dienu virzamies tuvāk ziemeļiem, jo, lai arī ir pats septembra sākums, mājas tiek apkurinātas un daba (koki) paliek arvien krāsaināka.
Pilsētā sanāk uzkavēties nedaudz ilgāk kā plānots, jo pēcpusdienā, kad gribam apmainīt mašīnas riepas, kuras braukājot ir nodilušas, mums sanāk dažas ķibeles ar mašīnas atslēgu, bet viss beidzas laimīgi un nākamajā rītā dodamies uz Dawson City!
Ierodoties Dawsonā pārņem īpaša sajūta – liekas, ka laiks ir apstājies vairāk kā 100 gadus atpakaļ. Un viena no pirmajām lietām, ko daram - dodamies uz visvecāko bāru ciemā (pilsētā). Bāra ārpusē mūs jau sagaida pastāvigie klienti, kas aicina ieslīdēt uz dzērienu. Pēc brīža Stīvs (vietējais zeltracis) uzsauc dzērienus visiem bāra apmeklētājiem. Izskatās, ka bārs nav daudz ko mainījies, cilvēki un viņu nodarbošanās, iespējams, arī nē.
Joprojām (tāpat kā pirms 100 gadiem) šeit tiek meklēts zelts (un atrasts arī) un to nevar nepamanīt – apkārtnē visas upes, strauti ir pārrakti vairākas reizes, par to liecina milzīgās akmeņu kaudzes upju krastos vairāku desmitu kilometru garumā. Un zeltu arī šodien viņi uztver nopietni. Uz galvenās ielas ir zeltraču reģistrs, kurā ieejam noskaidrot kas un kā. Reģistrs vis nav nekāds tūrisma informācijas birojs un kundze birojā negrasās ar mums ampelēties, ķeras uzreiz pie lietas, un prasa, kurā vietā es gribu rakt, jau klādama uz galda lielo karti ar Klondaikas iecirkņiem. Izrādās viss ir vienkārši (vismaz no malas skatoties), es parādu ar pirkstu, ka gribu garenu iecirknīti pie Bonanza Creek. Iecirknīši ir apmēram piecus hektārus lieli (100 x 500 metri) un par 10$ gadā vari rakties pa visu iecirkni. Apjautājos vai mans noskatītais iecirknītis ir brīvs, kundze saka, ka visos iecirkņos kāds rok, kādēļ ļoti stingri jāievēro visi likumi un noteikumi, lai nerastos iemesli tavu atļauju anulēt, par ko citi racēji, pieļauju parūpējas momentā. Diemžēl skaudrā patiesība ir tāda, ka mūsdienās neviens ar pannu un lapstu neko prātīgu atrast nevar, jo zelts, kuru var atrast ar šitām metodēm pa lielam ir norakts jau pirms 100 gadiem. Mūsdienās veči ar smago tehniku rokas līdz pamatklintājam (2-30m) cauri mūžīgajama sasalumam un industriāli gada laikā pa visiem izpanno ap 50 000 000 $ (pa visiem, diemžēl). Ar zeltu nokārušies onkuļi ieslīd birojā pēc sīkākām topo kartēm un kādas jaunas speciālo notiekumu kopijas, tomēr manu interesi par zelta rakņāšanu uztver nopietni un neskatās gluži no augšas, jo pieļauju, ka visi te ir sākuši ar īsu vizīti reģistrā. Nākamajā rītā vēl iekožam pa lašburgeram un bizoņburgeram un dodaies tālāk!

Zveeru dienas

2009-09-08T13:38:00.000-07:00

Ir notikusi neliela kibele ar cieto disku, kuraa glabaajam visas bildes, tadel soreiz bez bildem, bet mees loti ceram, ka buus iespeeja kadreiz veel siis bildes ieraudzit = )))

Jau trešo dienu esam ceļā, bet diez ko tālu neesam tikuši, nobraukti tikai nedaudz vairāk kā 800 kilometri. Jau pirmajā vakarā ierodamies Canadian Rockies un pa tiem pašiem kalniem maļamies vēl tagad. Daba ir nenormāli skaista, un kalni nebeidz pārsteigt, jo laikam jau divus vienādus kalnus nekur atrast nevar, nav Rockies līdzīgi , ne Eiropas, ne Jaunzēlandes Alpiem, nav arī diez ko tuvi Himalajiem, bet sava daile nenoliedzami ir. Vispār jau arī te kalni mainās, tāpat kā retie kalnu miesti, bet visur ir smuki zili-zaļi ūdeņi un ciedras. Izskatās, ka arī dzīvnieku te netrūkst un katra diena mums paiet zem cita zvēra zīmes.
Pirmā diena bija lāča diena, kaut arī pašu lāci neredzējām, ķepainītis bija atstājis savus pēdu nospiedumus upes dubļos pārdesmit metrus no mūsu nometnes, tiesa gan krietni pirms mūsu ierašanās, bet tas jau nekas, Laura pa nakti ar bateriju apkārtni izčekoja un konstatēja, ka esam drošībā!
Otrā diena pagāja kalnu aitas zīmē, milzīga aita (Latvijā to droši vien sauktu par kalnu kazu, bet te viņu sauc par Big Horn) bija pirmais dzīvnieks, kuru no rīta satikām uz ceļa, droši vien tāpēc arī lielo daļu dienas rāpāmies pa kalniem, lai iečekotu dažus ūdenskritumus, ezerus un tiktu pie labiem skatiem pāri kalniem un ielejām.
Trešā diena sākās ar amerikāņu briežiem, bet kaut kā viņi mūs īpaši neiespaido, laikam esam pieraduši, tad ceļu nobloķē bariņš ar kalnu kazām, kuras diez ko neraustās no cilvēkiem, bet tikai vakarā pēc tūristu apsēstās Banfas un Džasperas apmeklējumiem noskaidrojas, ka trešā diena pieder koijotam, kuru Laura izbiedē no vakara snaudas. Koijots nav diez ko laimīgs un negrasās samierināties ar faktu, ka mēs gatavojamies nakšņot viņa mežmaliņā, un grib mūs iebiedēt ar riešanu, bet kad ierauga mani ar fočiku pie acs rāpjamies uz mašīnas, saprot, ka nekas nesanāks un lēnām dodas savās medību gaitās. Rītdienas cerība ir alnis, jo grasamies uz kādu mirklīti nomainīt kalnus ar prēriju, bet ta jau manīs, ja pamodīsimies laicīgi ir izredzes arī ieraudzīt kādu ekskluzīvāku totēmlopiņu.
Ceturtā diena iesākas ar koijota gaudošanu un trobelēšanos gar mūsu mašīnu, izrādās, esmu aizmirsis uzgriezt modinātājam skaņu, bet koijots lasa mūsu domas (vai vienkārši grib ātrāk tikt vaļā no mūsu kompānijas) un ceļ augšā akurāti laikā, kad vajadzētu atskanēt modinātājam. Gribam jau ceturto dienu atkal pasludināt par koijota dienu, bet netiekam diez ko tālu, kad pie apvāršņa (metru no ceļa) uzrodas briežu tēvs, nav nekāds milzenis, bet no mums vispār nekautrējas, turpina brokastis pat tad, kad Laura izkāpj no mašīnas. Vispār skats ir iespaidīgs, apkārt kalni, lec saule, tukša šoseja ar briedi bonusā. Rīta cēlienā satiekam vēl brieža draudzeni, kalnu kazas un aitas, bet lielākais dienas notikums laikam ir lācis. Braucam pa mežu jau kādus 200km, kad pēkšņi pamanam ceļa maliņā grizlī lāci. Melnais, kas ir samērā liels eksemplārs priekš savas sugas, nemaz netaisās nekur zust, bišku paskatās uz mums un turpina vandīties pa brūklenājiem un velēnām. Paskatamies, papriecājamies un turpinam braukt pa mežu. Baigā sajūta, ka var tā braukt pa mežu 400km un satikt labi ja 20 pretimbraucējus, 30 mājas, vienu benzīntanku, divus veikalus un lāci. Ja tā padomā, pirms 150 gadiem šajā Amerikas daļā vispār dzīvoja tikai pirmiedzīvotāji, kuriem nebija nekādas vajadzības pēc asfalta, benzīntanka vai veikala. Iepriekšējā dienā (koijota dienā) apskatījām arī Columbia ledāju, aizgājām līdz pašiem lediem, kas, protams, ir gana iespaidīgi, bet vēl iespaidīgāk ir paskatīties uz atzīmēm takas malā, kuras norāda, kur ledājs atradies pirms desmit, divdesmit u.tt. gadiem. Globālā sasilšana ir tepat, tas vairs nav stāsts par mistisku caurumu ozona slānī kaut kur virs Antarktīdas, desmit gadu laikā ledājs atkāpies pa kādiem100 metriem. Pasaule pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies vājprātīgos tempos, bet par laimi vismaz šeit ir atlicis kaut kas neskarts. Lāča dienas vakarā koijotu satikt neizdodas, vienīgi vāveres, kas ir visur, ņemās visriņķī ap mūsu vakariņu galdu.
Piektā diena ir karibū diena, bet mēs to no rīta vēl nezinam, triecam cauri visai garlaicīgam ceļa posmam, kur satiekam tikai kraukļus un vientuļu koijotu, bet daile atgriežas kalnos, grūti izstāstīt cik iespaidīgs ir skats no augšas, kas paveras pāri milzīgai ielejai, ar milzigu upi un milzīgiem kalniem visapkārt, cik vien tālu redzi, ir tikai meži un kalnu virsotnes. Pusdienlaika karstumā saņemamies uz peldi/vannu kādā no kalnu upēm, pieļauju, ka ziemā ūdens nav aukstāks kā šitajā upē augusta beigās. Ar copi gan nesokas, kaut arī izmēģinam divas upes un baigi smuko kalnu ezeru, finālā tikai mīnus viens lašu vizulis. Ar kalniem atgriežas arī dzivnieki, jau tradicionāli jāmin kalnu kazas un aitas, kurām par godu mēs vairs nestājamies uz fotosesiju, bet pirmo reizi dzīvē satiekam karibū, kas ir sava veida briedis, kaut kas līdzīgs ziemeļbriedim, es teiktu. Kas interesanti, šeit uz ceļa zīmēm, kas brīdina par dzīvniekiem ceļa tuvumā parasti arī norāda konkrētu dzīvnieku, kura klātbūtnei šoferim jāsagatavojas. Pēkšņi ieraugam iepriekš neredzētu zimi, uz pusi lielāku kā standarta zīmes, uz koši sarkana fona attēlots bizonis, virs kura lieliem burtiem vēl rakstīts “Uzmanību, bizonis uz ceļa”. Nobraucam kādus piecdesmit kilometrus tā arī neieraugot citu bizoni kā vien to, kas uz zīmes, līdz seko nakamā tāda pati zīme. Vēl nedaudz nosmejamies, ka vienu no diviem bizoņiem esam palaiduši garām, jāmēģina ieraudzīt otro, kad aiz līkuma ceļmalā pamanam (grūti nepamanīt) kādus 60 bizoņus, kas bauda ģimenes pikniku grāvja zālājā. Vēlāk satiekam vēl vienu baru, tad vienu bizoņu indivīdu, kas vienatnē sauļojas pašā ceļa malā, tad notriektu bizoni, bet diena pieder karibū.
Sestās dienas rīts sākas ar ceļmalas bizoņiem un baiso miglu, kas ceļas no Liard upes. No miglas ārā tiek vienīgi tad, kad esi augstak kalnā, un tad arī skats ir vienreizējs, mēs un kalni esam augšā, bet meži un migla lejā. Beidzot iebraucam Jukonas provincē, esam pievarējuši jau divus ar pusi tūkstošus kilometru un nonākuši Nelson Lake, kas ir maziņš miestiņš meža vidū, kuru pārsvarā apdzivo indiāņi. Miests kā miests, vienīgais ar ko tas izceļas ir ceļa zīmju mežs. Cilvēki no visas pasaules uz stabiem sanaglojuši dažnedažādas ceļazīmes no savām dzimtajām vietām. Dažas no zīmēm ir pilna izmēra norādes uz apdzīvotām vietām, Vācijā, Čehijā, Austrālijā un vēl nezin kur, nevar tik saprast kā viņas līdz tejienei tikušas. Tiem, kas nav gatavojušies jau mājās, pa kluso skrūvēdami no stabiem nost zīmes ar uzrakstu “Saldus” vai “Cēsis”, jāizlīdzas ar pannām, gaļas delīšiem, cirvjiem u.tml. Mēs veikalā nopērkam dēli, kurā iegrebjam “Laura & Jānis from LATVIA going to Alaska”, beigās sanāk tīri labi, un varam doties tālāk. Pēcpusdienā nekas īpašs (izņemot nenormali smukos dabas skatus) nenotiek, bet nospriežam, ka ir jau par vēlu triekties līdz pašai Whitehorse, kurai mēs gribam veltīt lielāko daļu dienas vai pat veselu dienu, tāpēc paliekam pie ezera, no kura iztek Jukona, lai atlikušos 70 km līdz provinces galvaspilsētai mērotu pēc nakts atpūtas.

Sezona cauri!

2009-09-08T13:36:00.000-07:00

Ķirši ir beigušies! Jāaaaaaaaa!!!! Lai nu cik jauki ir lasīt ķiršus, tas nav darbs, kuru var darīt ilgāk kā mēnesi. Patiesībā, darbs vairs nav tik jauks, ja katra diena tiek uztverta kā sacensības, kā cīņa. Un ķiršu dārzā cīņa ir tā, kas ļauj salasīt vairāk, jo neviens negrib būt vislēnākais, protams, visi arī nevar būt visātrākie, bet katram ir savs konkurentu lociņš, ar kuru jātiek galā katru dienu, tā nu cilvēki krīt galējībās. Tas, ka brokastīs ap četriem rītā lasītāju elite ēd sabalansētu, rūpīgi izvēlētu uzturu, kas ļauj ķermenim tikt pie pēc iespējas lielāka kaloriju daudzuma, kas tiks vienmērīgi iztērēts darba dienas garumā, liekot uzsvaru uz finiša taisni, kurai jāpietiek spēka lai nu kas, vēl nav nekas, tā pat kā nekas īpašs nav vingrojumi un iesildīšanās pirms starta, kas katru rītu atnāk pusē sešos, bet sezonas beigās jau tiek no pārējiem slēpti tukšie spainīši, pēc finiša švilpes tiek mēģināts pieraut vēl pāris spaiņus, pirms kāds to pamana..... koku maiņa notiek jamaikiešu sprinteru cienīgā tempā, pie tam sprinteri vēl skrien ar trepēm rokās un no zemes uzrauj pa kaudzītei ar tukšajiem spaiņiem. Un kā tu nedarīsi tā, kā pārējie dara, ja tā jau ir norma. Sezonas pēdējās dienas ir fiziski diez gan grūtas, jo par spīti besim turpinās cīņa un visi dara cik vien var, jo grib, lai ātrāk pienāktu pēdējā diena. Pēdējā dienā līdz ar pēdējā spainīša nolikšanu zemē arī atskan alus bundžu tssssskššš un sāk svinēt arī tie, kas vēl nav paguvuši svinības sākt iepriekšējā vakarā. Nākošais vakars ir oficiālās svinības, nekas īpašs, un jau nākamajā rītā dodamies prom no Kelownas.

Pie Dendija

2009-08-06T16:14:00.001-07:00

Esam jaunā ķiršu dārzā. Pirmā diena - šokējoša!!!! Iepriekš strādājām diezgan mazās saimniecībās, bet patreizējā ir diezgan liela, labi organizēta un viss šeit notiek nopietni – visas 8 stundas jālasa pilnā ātrumā, negribās jau savā komandā palikt pēdējā vietā ķiršu lasīšanas maratonā. Gandrīz visiem lasītājiem ir vairāku sezonu pieredze! Un tagad arī mēs esam sākuši skriet ar trepēm un spainīšiem rokās no viena koka pie otra. Vairs nekādas relaksētas un mierīgas lasīšanas, jāiekļaujas trako lasītāju komandā = ))) Ķirši gan šeit ir diezgan labi. Lai rastos priekšstats par darbu nopietnību jāpiemin, ka vidēji mēs dienā nolasam 350-400 kg ķiršu katrs. Bet nav viegli, jo gaisa temperatūra dienas laikā reti ir zemāka par 35 grādiem, tāpēc arī brokastis ēdam jau četros no rīta un reti kad strādājam ilgāk kā vienpadsmitiem, divpatsmitiem. Kartums nav nekāds brīnums, jo šeit praktiski ir tuksnesis, kur zaļu zāli un kokus var redzēt tikai parkos un piemājas dārzos, kur tie tiek nepārtraukti laistīti. Tā nu mēs te cepamies... Pēpusdienlaikā vienīgais glābiņš no svelmes ir netālā upe, kurā var labi atlaisties krācītēs, sanāk dabiskais džakūuuuziiii! Esam Kelownas tuvumā, bišķiņ arpus pilsētas, kas pati par sevi nav nekas īpašs, vienīgais ar ko tā šobrīd izceļas ir nenormālie ugunsgrēki. Kad ieradāmies, aizdegās ezera otrs krasts, pie viena nosvila kādas 200 vai 300 mājas, šobrīd deg milzīga platība kalnos kādus 30 km uz ziemeļiem, dūmi reizēm nosedz debesis un sauli, tā ka nav tik milzīga suta un var lasīt bez liekiem sviedru plūdiem. Vēl bijām aizbraukuši kalnos uz Bebra ezeru ķert foreles, bet tā arī netikām ne pie kā vairāk kā dažām bekām un brauciena pa skaistu kalnu ceļu, kuram gar malām pa mežu tusējas visāda izmēra dzīvneki, sākot ar briežiem, beidzot ar dīvainām strīpainām pelēm, kas nedaudz atgādina vāveres. Izskatās, ka ķirši mums sapņos rādīsies vēl līdz vēlam augustam, kad arī noslēdzas ķiršu maratons.

Indieša dārziņš!

2009-07-23T14:24:00.000-07:00

Jē, rīt brīvdiena!!! Būs iespēja nedaudz ilgāk izgulēties, bet ap deviņiem jau jābūt baznīcā, kur svētdienas rītos dod bezmaksas pankūkas. Daži mūsu paziņas ir īpaši iecienījuši šādas brokastis un pat pārtrauc ķiršu lasīšanu, lai dotos uz pāris km attālo ciemu. Esam šeit jau nostrādājuši 8 dienas, liekas, ka labi, ja vēl kādu nedēļu būs ko lasīt. Iet jau visādi... vēl vakar, kad mums ap desmitiem no rīta boss pateica, ka vairs nav koku, ko lasīt, bet mēs saktamies, ka citi vēl lasa vairākas stundas, bija doma par jauna darba meklēšanu, bet šodien, kad mums tika piešķirti divi vislabākie koki dārzā un mēs uzstādījām personīgo (visticamāk, arī vispārējo) rekordu, domas mainās. Tad jau manīs... Bet mūsu boss ir dīvains, vēl neesam sapratuši viņa loģiku, pēc kādiem principiem tiek iedalīti koki, bet tas notiek diezgan haotiski - viens koks ir vienā dārza galā, nākamais jau pavisam citā... un tas paņem laiku – pārvietot trepes, kastes, sapinīšus... = ))))
Un vēl... ir nedaudz tracinoši katrā valsti iepirkt jaunu pāreju elektrības kontaktiem, bet Kanāda īpaši izceļas – elektrības vados ir tikai 110 vati =))))

Ķirsī..

2009-07-07T15:19:00.000-07:00

Braukājot apkārt un meklējot darbus, uz divām dienām atrodam ko tomātu audzētāju saimniecībā, kurā vēl pirms tomātu ražas sākuma ir pāris ķirsu koki, kas jānolasa. Pāris ar diviem jaukiem suņiem ir tik laipns, ka atļauj mums palikt viņu trilererī tuprat blakus dārzam, lai no rīta jau plkst. piecos varētu sākt strādāt. Izpētam kokus un konstatējam, ka nekas baigi labs nav sagaidāms – koki milzīgi un ķirši nav daudz, bet tā kā pagaidām citu piedāvājumu nav, varēsim atsvaidzināt savas iemaņas. Kad no rīta ķeramies pei darba, izrādās, ka ir vēl grūtāk, jo lieliem kokiem vajag arī milzīgas trepes, kuras tā pat vien jau ir grūti izkustināt un vēl grūtāk novietot pareizajā lenķī, ja vēl tas ir pret kalnu..... Pēc pusotras dienas esam atraduši jau nākamo darbu, šajā pašā nozarē, saimnieks, saka ka ķirši būs gatavi pēc pāris dienām, bet mēs jau varam uzcelt savu telti šodien un gaidīt, kad viss sākiesies. Tā kā par kempošanu zem ķiršu kokiem nav jamaksā, mēs paliekam. Iegādājamies lētāko telti un uzceļam to netālu no pārejām 10 teltīm. Ķiršu koki gan neizskatās diez ko cerīgi un arī ir milzīgi, bet laiks rādīs!!!
Sestdienas rītā, plkst. 5os visiem jabūt gataviem, tā nu uz diviem tiek iedalīts viens koks, nekadi komentāri, par to, ko var un ko nevar lasīt un visi sāk ņemties, cik vien ātri var. Pagājušas jau kādas 3 dienas, kopš lasam, sūdzēties var vienīgi par kokiem un ķiršu daudzumu (mazumu) tajos, bet saimnieks ir ļoti jauks, saka, ka mums viss OK, citiem arī OK, bet citiem nav OK = ))) Dažreiz liekas, ka viņš īpaši ne par ko neiespringst, bet tomēr ir pamanījis, ka mēs labi lasam un bieži iedod mums labākus kokus, ar piebildi, lai citiem nesakam.
Vispār kempot ķiršu dārzā nav ne vainas, tik šonakt sāka līt, tad nu nakts vidū cēlāmies augšā, vācām visas mantas, kas bija palikušas ārā un ik pa brīdim čamdījām telti, vai kur ūdens nesucas iekšā, tādēļ šodien noprikām speciālu pārvalku, jo sola lietu arī rīt.
Pārējie lasītāji ir no Kvebekas, līdz ar to runā frnaciski, vēl ir daži meksikāņi, jā un saimnieks – indietis, kurš ir tik jauks, ka pēc pāris lasītāju lūguma, vairākas stundas ir braukājis apkārt un meklējis, kur var nopirkt zāli! =)))) Ja jau darbiniekiem vajag!!!!

Rokfestivāls

2009-07-03T13:30:00.000-07:00

Ierodamies Osojos pašā dienas vidū – vislielākajā karstumā. Šī pilsēta mūs interesē viena iemesla dēļ – ķirsu sezona ir sākusies!!! Pēc veiksmīgas pieredzes šajā nozarē Jaunzēlandē, mēs esam iedomājušies, ka arī Kanādā šis darbiņš varētu būt diezgan ienesīgs. Nedaudz netā esam šo to izpētījuši un esam gatavi sezonai. Pēcpusdienā izpētam apkārtni, pilsēta jau, protams, skaista, apkārt kalni, pilsētas centrā ezers, ap kuru sacelti hosteļi un kempingi, diezgan tūristiska vieta, arī vietējie ir iecienījuši āra aktivitātes. Meklējot kādu klusu vietiņu, kur pārnakšņot, iebraucam pāris ķiršu vietās, kur mums saka, ka varbūt pāris cilvēkus ķiršu lasīšanai vajadzēs pēc kādas nedēļas vai arī ka visa komanda jau nokomplektēta. Un mēs jau uz ielām sākam identificēt citus ķiršu lasītājus,nav grūti viņus atpazīt – dredaini, ar mugursomām, matračiem, suņiem, ģitārām.... No sākuma domājām, ka visi viņi dodas uz kadu mūzikas festivālu, jo visi viņi mēģina stopēt vienā virzienā... Vēl spriežam, vai nevajag apjautāties kas un kur spēlē, ja nu kaut kas labs, vēl varam palaist garām.
Nākamajā rītā iebraucam vēl pāris vietās, kur mums saka apmēram to pašu.Tā nu visu diena pavadam pie ezera, kur sākam jau kalt rezrves plānus, bet mūs nedaudz pārliecina Work Zone ofiss, kurā iegriežamies pirmdienas rītā. Vēl iebraucam pāris ķiršu dārzos, kur atkal mums iesaka piekāpt pēc pāris dienām, tomēr vienā vietā ir pāris koku, kādām divām dienām ķirši izkstās, ka pietiks = ))) Rīts rādīs! Vēl par šejienes ķiršu industriju jāpiebilst, ka liela daļa no dārziem pieder indiešiem, kuriem iesākumā neko negribējām prasīt, spriežot, ka strādnieki jau neko nezinās. Indiešiem te ir pat savs templis un komūna izskatās diez gan spēcīga, visi tusējas savos tradicionālajos tērpos un dažs pat mašīnā Hip Hopu nomainījis uz pundžabas deju grāvējiem. Vispār Kanāda ir baigi multikulturālā, vismaz Vankuvera un miesti, kuros esam bjuši, visur pa pilnam imigrantu, kas vēl nav samaisījušies un samiksējušies, irāņu komandas, indiešu ciltis, portugāļu kvartāli, poļu veikali, japāņu sušī un ķīniešu take away... pa pilnam.

Blame Canada!

2009-07-02T13:22:00.000-07:00

Ķīnā kā jau Ķīnā, un izlidot no Šanhajas, uz kurieni atlidojām no Pekinas, sanāk ar kādu piecu stundu nokavēšanos. Ķīnieši saka, ka aizkavēšanās saistīta ar laika problēmām galamērķī, bet mēs zinām, ka tā ir tikai aizbildināšanās. Vismaz baro un padzirda OK, arī galā nonākam normāli. Gandrīz jau pēc pašas izkāpšanas mūs novirza pa koridorīti “jaunajiem migrantiem”, kas mēs īsti neesam, bet working holiday dalīniekus apkalpo tie paši kadri. Mūs palūdz nedaudz uzgaidīt, kamēr arī var labi novērot “jaunos migrantus”, ir ieradušies kadri no Austrumāzijas ar studentu vīzām, kas nemāk ne vārda angliski, pensijas vecuma indiete, kura par katru cenu grib tikt pie tā paša studentu lodziņa un nesaprot, ka ģimenes apvienošana nav tā pati studēšana un pāris īri ar kantainiem koferiem. Pienāk mūsu kārta un bez liekām diskusijām pasēs iespiežas atļauja strādāt Kanādā gadu. Sanāk gan pagaidīt kādu laiciņu savas somas, sastrēgums izveidojies tādēļ, ka ķīnieši netiek cauri pasu kontrolei, kur jāiesniedz arī aizpildīta iebraukšanas kartiņa ar muitas deklarācijām, protams, viņi ignorē kartiņas un faktu, ka ir ārpus Ķīnas. Uz centru tikšanu organizējam ar sabiedrikso busu, kas izrādās daudz lētāk nekā ekspresis, jo tad, ja tev nav sīcenes (kā, piemēram, mums), šoferi neļaunojas par braukšanu bez biļetes. Kaut arī Vankuvera ir samērā liela pilsēta, centrs ir kompakti izvietojies uz salas, kur atrodas arī lielā daļa no jauniešu hosteļiem. Vienā no tādiem nobāzējamies arī mēs, izmetam vien nelielu līkumu pa pilsētu, kurā viss pēc pieciem jau slēgts (nepierasti pēc Āzijas) un besis ir klāt, jo esam šķērsojuši ne vien n-tās laika joslas, bet arī kļuvuši par vienu dienu jaunāki. Lidmašīna ielidoja pirms izlidošanas! :D
Otrā diena Vankuverā netiek sasteigta, tiekam pie mobīlā un apzinam visādus sīkumus, kas varētu noderēt turpmākajās Kanādas gaitās. Jauna diena nāk ar jaunu misiju, tikt pie mašīnas.... Apskatot vairākus autotirgus, acī iekrīt tikai viens labs kandidāts. Dienas beigās esam gatavi arī mašīnu pirkt, tomēr nekas nenotiek tik fiksi kā gribētos. Visi servisi jau ir ciet un nočekot tehnisko stāvokli šķiet varēsim tikai nākošajā dienā. Nākamajā dienā atkal ejam uz autoplaci, bet ceļš nav garlaicīg. Tikko esi ārā no centra un ej austrumu virzienā nonāc bomžu kvartālā. Pilnīgi kā ar nazi nogriezts, pilsēta pārvēršas. Ielas ir pilnas bomžiem, garīgi slimiem cilvēkiem, invalīdiem, prostitūtām, visādiem frīkiem no Holivudas šausmu filmām, narkomāniem, kas tikko apsitušies vārtās pa trotuāru vai lomkaini sildās pie lombarda ieejas un visādiem citādiem dzīves pabērniem. Tā teikt vietējā Maskačka koncentrētā veidā. Ainiņas, kurās nepārprotami redzams darījums ar aizliegtām vielām manāmas vai ik uz stūra, uz Main St. un E.Hastings St. stūra pat izveidojies tāds kā tirdziņš. Lombardi un izkārtnes “We buy Diamonds” ir vai pie katras viesnīcas, kurām logi pārsvarā ir aizkrauti ar visādiem mēsliem un pie ieejas tusējas sievietes, kuru nodarbošanās diez vai ir saistīta ar kaut ko tikumīgu. Policijas mašīnas un ātrās palīdzības iedrošina turpināt ceļu, bet ejot cauri postažai trešo reizi jau sāc pierast. Savukārt ar mašīnu izrādās, ka viss pa lielam ir kārtībā, ar īpašnieku vienojamies, ka viņš sataisīs taisāmās lietas un nedaudz nometīs cenas, jo nodokļi šeit ir šausmīgi. Vispār nodokļi šeit ir atsevišķa stāsta vērti, PVN ir 12%, bet papildus tam nāk visādi citādi sīkie nodokļu brīnumi, par taru, par izmešiem, par to, par šo un vēl kaut ko, vienvārdsakot, ieejot veikalā vienmēr jāskatās vai cenā nodoklis ir iekļauts vai nav (pārvarā jau nav), pretējā gadījumā pie kases var sanākt pārsteigums. Dodoties mājup (uz hosteli) kaut kā nejauši attrodam vietējo indiāņu sabiedribas namu, ieslīdam suvenīru bodītē un pēc aprunāšanās ar ļoti laipno pārdevēju tiekam aicināti piedalīties vakara tusiņā pirms visi vietējie pilsētas indiāņi dodas vasaras biznesā ārpus Vankuveras. Tusiņš nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Naxi cilts dejām Zhongdian vai svētceļojumu uz Dzongčeng, bet rodas iespaids, ka indiāņiem šī galvenokārt ir iespēja satikties un pakomunicēt. Lielā daļa jaunās paaudzes vairs nerunā indiāņu valodās, tautastērpi arī palikuši blāvāki, bet, ja viņi nepārēdīsies hamburgerus (uz ko viss velk), tad indiāņiem ir diez gan labas izredzes saglabāt savu kultūrmantojumu, jo valdības pabalsti un sadzīšana rezervātos ir novedusi pie riktīga demogrāfiskā sprādziena, iniāņi ir visstraujāk augoša nācija Kanādā.
Trešā diena mašīnas misijā mūs sāk vest izmisuma virzienā, jo spogulis, kuru mēs palūdzām nomainīt, solās ierasties tikai pēc trim dienām. Meklējam citu izeju un tiekam pie melna spoguļa (otrs zils), galu galā visas lietas ir kārtībā tikai ap sešiem, kad apdrošināšanas un pārreģistrēšanas kantoris jau veras ciet, vēl visam bonusā uznāk problēmas ar Hansabankas limitiem naudas izņemšanai ārzemēs, tomēr, kaut kā tiekam galā. Esam tikuši pie 1997.gada Ford Taurus universāla gaiši zilā krāsā, ar automātisko kārbu un visai pieticīgu 3.0L motoru. Apdrošināšana, nodokļi un nodevas mums beigās sanāk gandrīz tik pat cik pati mašīna...., bet vairs nav jābrien ar kājām cauri geto un galu galā varam doties ārā no pilsētas. Ar tumsu arī esam tikuši ārā no civilizacijas un paliekam kādā no daudzajiem nacionālajiem parkiem, apkārt milzum daudz egles un kalni, tā kā filmās par Kanādu, bonusā vēl musari ar lāču drošiem vākiem. Nākamajā rītā šķērsojam kalnus un ierodamies tuksnesī pie pašas štatu robežas, kur arī meklēsim mūsu pirmas haltūras Ziemeļamerikā.

Ķīnas bildes

2009-06-30T10:47:00.000-07:00

Pekinas pīle

2009-06-29T10:41:00.000-07:00

Ķīnas galvaspilsēta, protams, sākas tāpat kā visas citas pilsētas Ķīnā, atrašanās vietas noteikšana kartē, tad pareizā transporta atrašana uz “centru”, tad pareizās viesnīcas atrašana, tomēr šodien mums iet visai vienkārši un raiti. Nepaiet ne trīs stundas, kad esam iečekojušies visai smalkā viesnīcā pašā centrā pie tam par pavisam jauku cenu, kas jauka gan kļūst tikai pēc neliela, bet precīzi tēmēta kaulēšanās raundiņa. Tā kā esam spļāviena attālumā no Tianmjen laukuma, Pekinas apskati sākam tur.. Baigie pūļi, bet 99% no pūļotājiem ir paši vietējie. Viss tiek kontrolēts, uz laukuma tu netiksi neizlaižot somu caur rentgenu, kas gan nebūtu nekas īpašs, tāda pati sistēma darbojas visās autoostās, stacijās, metro un jebkur citur, kur mēdz apgrozīties lielāki cilvēku bari. Bet laukumam pa perimetru stāv ievērojams skaits maskētu un nemaskētu policistu, arī starp tūristiem klaiņo visāda mēroga kārtības sargi, ik pa brīdim pāri laukumam maršē pa kādai policjas vienībai, un to visu novēro n-tās drošības kameras. Izskatās, ka ķīniešiem ir par ko bīties pat pēc 20 gadiem, kas pagājuši kopš slaktiņa šajā pat laukumā. Baigi grūti pateikt vai lielā daļa no šodienas apmeklētājiem vispār nojauš kaut ko par tik seniem notikumiem. Skatu uz ne pārāk pozitīvām emocijām lādētu vietiņu vēl drūmāku padara dūmaka, kas pilnībā sedz pilsētu tā, ka nav pat jausmas kurā virzienā saule meklējama, nemaz nerunājot par kaut kādu ainavu, kas beidzas jau pēc metriem 100. Sireāls skats, n-tie sarkanie karogi dūmakā un ķīniešu tehnofīli ar mobilajiem un fočikiem viens otru fotografē visādās ultradīvainās pozās, kas kā likums ir iestudētas un netiek mainītas uz pāris sekundēm. Daudz senākus notikumus par Tianmjen laukumu piedzivojusi aizligtā pilsēta, kas sākas turpat iepretim. Viens no gidiem teica, ka visa apskatīšanai vajag vismaz piecas stundas, droši vien ka tā arī ir, jo piļu komplekss ir milzīgs un iespaidīgs, ko labāk apjaušam tikai, kad esam iekšā. Atkal izmantojam savas “studentu apliecības” un tiekam pie 70% atlaides. Visa apskatīšanai nemaz npieiek spēka, metam mieru jau pēc kādām trim stundām. Nejauši iekuļamies arī ielas ēstuvēm veltītā alejā, diemžēl pēc tam, kad esam jau labi paēduši. Nāksies atgriezties cituvakar, jo kas gan spēj pretototies “deep fried” simtkājim, čūskai, auna lepnumam, jūras zvaigznēm un visādiem tradicionālākiem uzkožamajiem. Atpakaļ uz viesnīcu dodamies ne pa pašiem tradicionālākajiem tūristu celiņiem un tikai tad saprotam, kas ir tas, ko Pekina jau no paša sākum atgādina. Kameras, kas modri vēro pašas mazākās ieliņas visai nožēlojamos nabadzīgo kvartālu nostūrīšos, gribot negribot atsauc atmiņā Džordža Orvela “1984”. Tā teikt “Big Brother is Watching You!” Un nav jābrīnās, ka Ķīnas ekonomika plaukst pat pasaulē valdošās recesijas apstākļos, jo te vienmēr atradīsies tūkstoši, kas būs laimīgi strādāt par vēl zemākām algām elpojot to draņķi, ko šeit sauc par gaisu! Olimpiskās spēles ir cauri un skursteņu atvaļinājums ir beidzies!
Otrā diena Pekinā ne ar ko īpašu neizceļas, ja neskaita faktu, ka Laura pēc ilgāka pārtraukuma atkal savus matus uzticējusi profesionālam frizierim. Esam apguvuši tuvāko apkaimi, tikuši pie iecienītākajiem restorāniem un “šašlika tirgoņiem”, pat aptveram kā kur var nokļūt ar metro. Trešā diena ir dikti svarīga, jo dodamies uz Ķīnas mūri. Mūris kā zināms ir milzīgs, bet visi tūristu tūkstoši dodas uz viņu paskatīties tikai kādās pāris vietās, tā kā teorētiski vajadzētu būt arī vietām, kur var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu, un izbaudīt puslīdz mierīgu atmosfēru. Tāda vieta ir nonākusi arī mūsu radaros, ir pat skaidrs kā tikt līdz turienei, vienīgi teorija, kā jau ierasts šādos gadījumos, ar praksi kopā ne pārāk druadzīgi kopā turas..... Jau septiņos no rīta esam nonākuši vajadzīgajā autoostā, pirmais posms “metro” mums grūtības nesagādā, otrais posms “autobuss uz Huairou” arī nav pārāk liels izaicinājums, bet trešais, pats būtiskākais posms “minibuss uz Huanghuačeng” nav no vieglajiem. Tiklīdz izkāpjam no autobusa nonākam taksistu ielenkumā, kas nedaudz atgādina Ēģipti vai Sīriju, tikai ar atšķirību, ka neviens nerunā pat ne biškucīt angliski un ar kaulēšanos viņiem ne pārāk iet.. Kad pacietība un spēja smaidīt sāk iet uz beigām, esam gatavi maksāt četras reizes lielāku summu par to, kādai teorētiski tai vajadzētu būt, bet taksisti grib apmēram 8 reizes vairāk, kādēļ sūtam viņus........... un mainam lokācijas vietu. Kaut kā paspīd un tiekam pie taksistes, kas gatava mūs vest tos 50km par mūsu piedāvāto ciparu. “Ceļā” pavadītas gandrīz piecas stundas, bet esam klāt... Uz mūra rotājas liels uzraksts, ka šī vēsturiskās celtnes daļa nav atvērta tūristu apskatei, par ko gan neliecina pāris autobusi pie vietējā kafūža. Mēs izvēlamies doties rietumu virzienā, jo tur kāpiens izskatās krietni grūtāks, kas like cerēt uz mazāk tūristiem. Vēl viena vilšanās, mūsu studentu apliecības šeit nekādas atlaides nesarūpē, jo kasiere no visiem, liela vai maza, prasa 16 santīmus. Skaidrs, ka biļešu tirgošana nav pavisam legāla, bet spriežam, ka tas varētu mūs paglābt, ja nu kāds piesienas par atrašanos publikai slēgtā mūra daļā, tomēr, nekādas lapiņas apmaiņā pret naudiņām nesaņemam. Nospriežam, ka tas ir vietējo superbizness, katram ciema iedzīvotājam ir iespēja reizi mēnesī iejusties kasiera lomā un papildināt ģimenes budžetu par dažām jēnām. Kāpiens tiešām ir stāvs, bet drīz jau esam uz mūra, kas ir tiešām iespaidīgs, bet baisi stāvs. Ķīnieši viņu būvējuši tieši pa kalna kori tā, ka pastaiga ir vai nu Augšā, vai Lejā, pie tam šeit viņš nav tik plats, kā rāda filmās un ne visur ir tās smukās cakotās maliņas, kuras attur no krišanas lejā, ja paslīd kāja. Nevar arī teikt, ka mēs esam vienīgie mūra apbrīnotāji šajā posmiņā, jo satiekam kopumā vēl kādus 10 cilvēkus, bet laikam jau to nesalīdzināsi ar leģendārajiem suvenīru veikaliem, mūziķiem un gidu mafiju, kas visi raksturo populārākās mūra apskates vietas. Bonusā stāvajiem kāpieniem, kas brīžiem liekas iet pa taisno debesīs, cepina saulīte, kuru pēdējās pāris dienas neesam redzējuši, tā nu ūdens krājumus “izsmeļam” jau pirmajā kilometrā. Pēc kādiem diviem kilometriem, no kurienes itin labi var pārredzēt maršrutu nākošo piecu kilometru garumā saprotam, ka arī mūris ir “feikais”, kā jau viss Ķīnā. Drīz vien taka pa smukajiem ķieģeļiem un bruģi beidzas, lai turpinātos pa nezālēm, nogruvušiem, apdrupušiem ķieģeļiem un neregulāriem akmeņu bluķiem. Tāds tad arī izskatās īstais Ķīnas mūris!!! Smuki vienalga, tāds mūris daudz labāk iet kopā ar savu vēsturisko tēlu nekā tūristiem paredzēta atrakcija. Droši var turpināt ceļu pa mūri vēl pāris dienas, bet mums pietiek, pie tam arī tikšana atpakaļ uz Pekinu jāorganizē laicīgi, jo autobusi beidz kursēt diez gan agri. Sanāk gan pagaidīt paris stundas puslīdz ēnainā pieturā, bet tālāk jau viss aiziet gludi un Pekina mūs sagaida ar karstu dušu un vakariņām!

Terakotas pilsēta

2009-06-27T10:37:00.000-07:00

Xian ir viens no topa galamērķiem lielākajai daļai tūristu un daļai ceļotāju. Senā galvaspilsēta un terakotas armija, liekas, ka jābūt baigi labai vietai. Ierodamies riktīgā karstumā, bet par laimi hosteli nav diži jāmeklē, bezmaksas taksis uz visai populāru vietu mūs izved cauri visai “vecpilsētai”, kurā veci ir tikai daži velosipēdi. Ķīnā par vecpilsētām var aizmirst, tas ka apkārt vēsturiskajam centram ir no jauna uzbūvēts vecais muris saturu diži nemaina, visādas komunisma triecienceltnes totāli nomāc retās mājeles, kurām ir kaut pāris gadsimtus sena vēsture. Protams, visa centrā XiAn ir Zvanu tornis, kas kalpojis pilsētnieku drošībai u.tml. vajadzībām izsenis. Nepārņem gan pārliecība, ka arī tas nav no jauna uzcelts pirms pāris gadiem ar domu pievilināt vairāk tūristu pūļus, kādēļ nemaksājam ieeju un netaisamies spaidīties kopā ar vietējo tūristu baru, tā vietā par naudu, kuru esam “ieekonomējuši” neapmeklējot torni, izdomājam pamieloties vietējā musulmaņu kvartālā. Atkal sanāk bišku vilties, jo musulmaņu kvartāls ir gājis pa tūrisma taciņu un lielākoties piedāvā visādus suvenīrus un tipa ķīnai raksturīgos izstrādājumus. Ēdinātāji lielākoties piedāvā gandrīz nemainīgu ēdienkarti – ļumīgās nūdeles, caurspīdīgās nūdeles, resnās nūdeles, treknās pankūkas ar lociņiem, aukstos nūdeļu klucīšus... ik pa laikam uzpeld kaut kādi saldie, bet tie Ķīnā nav diez ko baudāmi, jo gandrīz vienmēr satur pupiņas. Vispār pupiņas un zirņi viņiem ir saldais ēdiens, kuru mums gan nesaprast. Vēl švakāk saprast var viņu desiņas... arī var likt plauktā pie zirņiem, visām klāt cukuriņš. Finālā atrodam visai oriģinālu vietu, kurā tiekam pie ļoooti garšīga plova. Vēl pablandamies pa centru, atrodam normālu lielveikalu, un pirmā diena XiAn ir cauri. Vakarā, kad ejam pēc viesnīcas uzsauktajiem aliņiem, satiekam pazīstamus cilvēkus no Litang laikiem, uzspēlējam biljardu un uz auss, nemaz nenojaušot, ka no rīta nāksies mainīt viesnīcu. Izrādās viņiem ir baigi daudz rezervāciju un mums vietas vairs neatrodas, kas ne pārāk satrauc, jo sarunājam vēl lētāku dīlu blakus viesnīcā, kurai ielas otrā pusē dabūnams auksts aliņš (ne parāk bieža parādība Ķīnā) par 20 santīmiem. Šī ir arī diena, kad dodamies apskatīt terakotas armiju. Gandrīz stundas braucienā ārpus pilsētas nonākam baigajā “parkā”, kurā iestādīti arī īsti KOKI (ļoti labs iemesls fotografēties, vismaz priekš ķīniešiem). Biļetes uz armiju nav nemaz tik lētas (7ls), bet nedaudz piestrādājot ar nazi un flomīti, mēs pagarinam savu studentu apliecību derīguma termiņu un dodamies iekšā pa pus cenu. Trīs bedrēs ir n-tie māla karavīri. Trešā un otrā bedre nav diez ko iespaidīgas, bet pirmā ir ok, tiesa gan ne tik aizraujoša kā National Geographic filmas viņu padara, bet redzēts ir, nofočēts ir, ķeksi var pielikt un var braukt atpakaļ uz centru. Rīt dodamies ar nakts vilcienu uz Pekinu.

Tibetas bildes

2009-06-26T10:36:00.000-07:00

Atpakaļ Ķīnā

2009-06-25T10:31:00.000-07:00

Ceļš uz Šining (Xining) vien ir ko vērts, diemžēl ne pašā pozitīvākajā nozīmē. Protams, kalni ir skaisti un pa ceļam pat uzsnieg sniegs, bet tas viss ir tikai fons īstām mocībām četru kilometru augstumā, četrpadsmit stundu garumā. Esam tikuši pie smalkākajām biļetēm guļošajā autobusā, kas ir viens no sakarīgākajiem pārvietošanās veidiem, ja jāpieveic milzīgi attālumi, vismaz mūsu iepriekšējā pieredze neliecināja par pretējo. Šoreiz viss sākas ar šofera vēlmi nopelnīt, autobusā, kurā visas guļamvietas jau aizņemtas, tiek laisti iekšā exstra cilvēki, kas iekārtojas ejās. Drīz vien sākas arī pīpēšana un autobuss ir vieglā migliņā. Dūmu efektu pastiprina zeķu smārdiņš un extra pasažieru vēlme ieriktēties vismaz daļēji tavā tā jau mazajā gultiņā. Smalkajā autobusā logus atvērt vis nevar, jo strādā gaisa kondicionēšana, kas visu padara vēl neciešamāku. Tomēr kaut kā galā tiekam un vizīti Šiningā sākam ar izgulēšanos viesnīcā, kas ir tiešām jauka. Pēcpusdienā dodamies ielās un konstatējam, ka pilsēta ir diez gan mierīga, par spīti saviem divarpus miljoniem iedzīvotāju. Patīkamas pārmaiņas ēdienkartē sagādā vietējie musulmaņi, kas dominē arī vakara tirgū, kur var atrast visu kaut ko liekamu uz kārā zoba. Arī alus cenas veikalos ir visai patīkamas un pa vakariem piesēžam uz viesnīcas jumta terases, no kuras pārredzama visa pilsēta. Dienas Šiningā paskrien ātri, jo nav te īsti ko apskatīt, nav arī kur steigties, vienkārša, mierīga pilsēta Ķīnas nomalē. Esam nolēmuši no nomales doties uz pavisam centrālu vietiņu, bijušo galvaspilsētu Xi'An, bet pēdējo dienu Šiningā pavadam tusējot pa visādām ēdienu tirgotavām, testējot dažādus vietējos brīnumus, nekas baigi nepārsteidz, bet dienu aizvadam ok. Atvadamies no mūsu jaunā čoma vācieša un sēžamies vilcienā, kas šķiet ir civilizētākais pārvietošanās veids Ķīnā.

Give Money!

2009-06-22T00:47:00.000-07:00

Jušū ir dīvaina vieta, Lonley Planet saka, ka šī ir fantastiska pilsēta, kurā 97% no iedzīvotājiem ir tibetieši, kuri savukārt esot draudzīgi pat uz vispārējā tibetiešu draudzīguma fona, pie tam pilsēta esot tik nomaļa, ka tajā nav ne bankomāta, ne iespējas samainīt ārzemju valūtu. Jau pirmajās minūtēs pilsētā nākas pārliecināties, ka LP cilvēki te nav bijuši ilgāku laiku, jo tiekam izlaisti pie bankas, kas mūs it nemaz nepārsteidz. Ķīniešu te protams ir krietni vairāk kā tibetiešu, un nepatīkamus mirkļus sagādā saucamā vietējo “draudzība”. Izskatās, ka visi tie ubagi, kurus Ķīnas valdība deportēja no Pekinas pirms olimpiskajām spēlēm, ir nonākuši Jušū, jo te viņi ir ik uz pāris soļiem. Un tie nav ubagi, kas sēž ielas maliņā pārliekušies pār savu cepurīti, te ir agresīvais ubagošanas stils. Ubagi seko, baksta, ir neatlaidīgi un pamatīgi uzvelkoši, jo liela daļa no viņiem nav vis nevarīgi invalīdi, bet nekaunīgi vieglas peļņas meklētāji. Arī mūki ir gājuši līdzi laikam un sēž uz ielām ar kurpju kastēm, kurās jāmet nauda, tomēr, šķiet sēdēšana vien neplīdz, daži ir ķērušies pie radikālākām metodēm, divi gabali ubaojošie šķērso mūsu ceļu un neļauj paiet garām, domādami, ka tas liks mums kaut ko mest viņu kastē. Kaut kādā mērā viņus var saprast, jo jau kādu laiku mums ir skaidrs, ka tu neesi īsts budists, ja tev nav svaigs mobīlais ar visām iespējamajām funkcijām un tūnēts vietējā ražojuma mocis, kas protams nenāk pa velti. Vistraģiskākais no ubagošanas paņēmieniem ir ubagošana restorānos, kuru personāls, neliekas ne zinis par klientu komfortu. Kamēr tu centies iebaudīt pusdienas ap galdiņu sarodas ubagi, kas neatlaidīgi cenšas pārliecināt tevi, ka viņiem vajag tavu naudu vairāk kā tev pašam, šo metodi iecienījuši arī mūki, kuri ierodas veselām grupiņām un nav mazāk uzvelkoši par citiem diedelniekiem. Ja no ubagiem tikt vaļā var pasakot kaut niknu pasakot, tad ar psihopātiem ir savādāk. Pie viena tāda uzmanības esam tikuši arī mēs. Kaut kāds trakais mums seko ar pāris metru distanci vienalga kur mēs ejam, tikt no viņa vaļā nevar, draudu, tēloju, ka sitīšu, šis tik bišķiņ pamūk un turpina savu misiju. Mēģinam no viņa tikt vaļā piesēžot parkā blakus citiem cilvēkiem, bet tas nelīdz, ar ubagošanas paņēmieniem viņš blakus sēdošajiem atņem limpeni un nāk piedāvāt mums, tad nāk sēdēt mums blakus, līdz neizturam un ejam ar visu pavadoni uz policijas iecirkni, no kura viņš tomēr nedaudz raustās. Policisti šķiet zin kadru un pieskata ietvi, kamēr mēs esam prom. Vakarā nomocamies ar interneta salona atrašanu, kas beidzās ar pāris stundām tā piepīpētā kompjūteristu štābā, ka no mūsu drēbēm droši vien var taisīt nikotīna plāksterus. Otrā diena Jušū paiet līdzīgi pirmajai, tomēr atklājam vienu vietu, kas jāredz, ja reiz esi Jušu, tas ir mani akmeņu krāvums nedaudz ārpus pilsētas. Vienuviet sakrauti vairāki miljardi ar mantrām rotāti akmeņi. Turpat blakus var iegādāties kādu akmeņkaļa meistardarbu, lai papildinātu tā jau iespaidīgo krāvumu, bet tā nav galvenā atrakcija, galvenais labais darbs ir riņķot ap krāvumu kopā ar vietējiem budistiem. Vakariņās gan šovakar neejam pie budistiem, bet gan uz tirgus laukumu, kurā savas teltis pa vakariem uzslien musulmaņu ēdinātāji. Esam sarunājuši vakariņot ar pirms pāris dienām Serxsu satiktu vācieti, kurš šeit studējis jau gadu un ar mandarīnu valodu ir uz tu. Paņemam kazas galvu, pikantās maizītes un riktīgi treknu gaļīgu zupu ar kartupeļiem, bet piesēšana turpinās arī pēc tam, kad visu esam jau notiesājuši. Kad blakus veicis, kurā iepirkām aliņus jau ir ciet un ēstuvei uzrodas vairāk klientu, kuriem arī vajag kur piesēst, nospriežam, ka jāpameklē kāda cita vieta. Izrādās, ka desmitos vakarā vietu, kurā tirgo alu, atrast nav nemaz tik viegli. Laura dodas atpūsties, bet mēs dodamies alus vietas meklējumos. Visiem vietējiem ir viedoklis, kur var iedzert alu, pat onkulītis gados, kurš nejauši padzirdējis, ka mēs gribam tikt pie kāda kausa, dod padomu, sakot, ka zin vietu, kur vismaz viņa jaunībā alu varējis dabūt. Iekuļamies puslīdz smalkā viesnīcā, kurā gan alu var dabūt, bet piesēst nesanāk, jo tad jārezervē karaokes istaba, vienu tādu apskatamies, riktīgi smieklīgi. Ķīniešiem karaoke ir baigajā topā, vien viss pasākums risinās nedaudz savādāk, kā ierast Latvijā, dziedātgribētāju kompānija rezervē istabu ar teļļuku un rauj vaļā aiz aizkariņa, kas neļauj ziņkārīgajiem noskaidrot, kas izpilda grāvēju. Nākošā pietura šķiet mums der, atrodam bāru, kas tirgo aliņus, esam vienīgie apmeklētāji un drīz vien saprotam kāpēc. Izrdādās “bārs” ir bordelis, kurā pēc kāda laika ierodas vietējo komanda jau krietni reibumā un sāk pasūtīt dzērienus milzīgos daudzumos, kaut skaidri redzams, ka ar visiem pasūtījumiem viņi galā netiks. Izrādas, ķīniešiem baisi patīk zīmēties, un smalkie dzērieni jāsuta neatkarīgi no tā vai viņus kāds dzers. Kad dodamies prom, apkalpojošais personāls vis nepārsteidz mūs ar milzīgiem rēķiniem par pāris aliem, no kā nedaudz raustijāmies, bet vēl nolaiž cenu par pāris jēnām. Esam apskatījuši arī vietējo bāru kultūru, tā ka droši varam doties atpakaļ uz ķīniešu teritorijām, kas atrodas vien nieka 14 stundu attālumā no slavenās Jušu.

Bildes no Austrālijas, Malaizijas un HongKongas

2009-06-22T00:43:00.001-07:00

Jaunzēlandes bildes (otrā daļa)

2009-06-22T00:38:00.000-07:00

Patiesības būtība!

2009-06-18T21:59:00.000-07:00

Manigango pamest nav tik viegli kā varētu iedomāties, bet mirklī, kad gandrīz jau esam gatavi piekrist vietējā busiņa ne pārāk lētajam piedāvājumam, nostopējam citu cauri braucošu busiņu, kas bez liekas kaulēšanās ir gatavs mūs vest uz Serxsu par cenu, kas šķiet pieņemama. Brauciens vis nesanāk tik vienkāršs, kā tas būtu, ja mēs brauktu ar autobusu, un jau pēc kādiem 50km piestājam Dzongchen uz brokastīm, kas ievelkas diez gan ilgas, jo tibetieši no busiņa brokasto vismaz stundu. Kad brokastis ieturētas, nedodamies vis tālāk uz Serxsu, bet gan augstāk kalnā uz tibetiešiem ļoti nozīmīgo Dzongchen klosteri. Izskatās, ka vietējie ir kaut ko baigi nogrēkojušies vai šī vieta ir patiesi svēta viņu acīs. Iesākumā, ar baltām šallēm ap kaklu, visi trīs tibetieši dodas iekšā pirmajā templī, mums, protams, nākas uzgaidīt ārpusē, kur var labi novērot cik patiesībā svarīga ir šī vieta. Esam nonākuši kādus piecus kilometrus garā ledāja veidotā ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj kalni, pa vidu tek upe un viena no nogāzēm ir apbūvēta ar tempļiem un mūku mitekļiem, pie tam pa ceļu, kas ved uz ielejas dziļako galu, plūst diez gan daudz svētceļnieku, kurus apdzen mūki uz močiem. Kad mūsu komanda ir tikusi galā ar pirmo templi, busiņš ripo uz tālāko, ielejas pašā galā esošo klosteri, kurš izskatās ir galvenais svētceļnieku mērķis. Veči, protams, tūlīt dodas uz templi, mēs arī nolemjam pastaigat apkārt. Ap templi sapulcējušies diez gan daudz mūku un izskatās, ka esam ieradušies tieši lūgšanu laikā. Eju tempļa virzienā, kad no malas mani atkal sveicina kāds mūks, pieklājīgi atņemu sveicienu un dodos tālāk, bet mūks mani sauc un pielicis tempu nāk tuvāk, kad tikai pamanu, ka visi pārējie ir piecēlušies kājās. Šķiet ka darīšana mums tagad ar klostera vadītāju, kurš izrādas perfekti runā angliski un labprāt uzsāk sarunu. Sākumā dēļ jocigās cepurītes nepamanu, bet vēlāk attopos, ka runāju ar to pašu lamu, kura fotogrāfija rotā ne mazums tibetiešu mašīnu salonus, kafejnīcu sienas un pat kaklā karamus kuloniņus. Mūks ir nenormāli pozitīvs, visu uztver ar humoriņu, un piedāvā pat iet kopā ar mūkiem dziedāt mantras, saka, ka visu var fočēt, un ja ko vajag viss viņiem šeit ir, bet viņš pats atrodams savā birojā. Apskatam mūkus, kas dzied mantras, bet pārējā mūsu brigāde jau dodas prom, kādēļ arī mēs ilgāk klosterī uzturēties nevaram. Projām ejot vēlreiz satiekam lamu, vietējie krīt ceļos, un lama dod šiem svetību pieskārdamies galvai, bet ar mums vēl pārspriež dažus jautājumus kas skar patiesības dziļāko būtību, šķiroties vien nosaka, ka mums būtu jāatbrauc atpakaļ un jāpaliek šeit uz bišku ilgāku laiku. Sen nebijām satikuši tik pozitīvi lādētu cilvēku. Ar mūsu busa budistiem turpat netālu no klostera piestājam pļavā uz nelielu pikniku, šie mūs cienā ar jasmīnu alu, pēc kura iztukšošanas piestājam tik pie vēl viena tempļa un laižam tālāk. Tālākais ceļš, kā jau ierasts Tibetā, vijas caur jaku ganībām, kalniem un lejām, gar upēm un maziem ciematiņiem, tomēr skaistumu izbaudīt diez ko neizdodas, jo sēžot aizmugurējā beņķī var just katru bedri un asfalta vilni, kuru musu buss pārvar, ta nu paiet vēl kādas trīs vai četras stundas un esam galā. Galva sāp kā traka, gan ne no augstuma (4100mvjl), bet nenormālās kratīšanās, šofera mīļākā tibetiešu saundtreka pavadījumā. Paliekam klostera viesnīcā, kurā apmeties arī vācu džeks, kurš studē Čengdu, attiecīgi viņš kļūst par mūsu tulku uz visu vakaru, kuru nosēžam viesnīcas restorānā ar jau minēto vācieti un pārīti no Izraēlas. Jāpiebilst, ka viesnīcā ir divu tipu numuriņi, kas nebūtu nekas īpašs, bet īpašas ir tualetes, kuras tad arī nosaka cenu un ir galvenā atšķirība starp Ls 1.60 un Ls 2.40 istabām. Dārgajām istabām tualete ir viena uz visām, tipiskais ķīniešu caurums grīdā, kas nepārsteidz, bet lētajam galam atviegloties jādodas kādus 100 metrus ārā no viesnīcas, jāšķērso dubļains ceļš, grāvis, jāatrod strīpainas plēves būdiņa lauka vidū un jābalansē uz dēļiem, kuri pasargā no brīvā kritiena ar mīkstu piezemēšanos. Tā kā pilsētas galvenā atrakcija ir klosteris, nospriežam, ka ar pus dienu pietiks un plānojam savu laiku tā, lai ar pusdienlaika busu varētu doties tālāk uz Jušu. Nokavējam rīta ceremoniju, bet par spīti ne pārāk jaukajam laikam, pievienojamies svētceļniekiem un izejam koru jeb apli ap klosteri. Kā jau ierasts Tibetā, klosteris ir nogāzē, kādēļ skats no takas ir samērā jauks, var papētīt ko dara mūki, kā sokas citiem gājējiem un pabrīnīties par to cik gan daudz var būt bezsaimnieka suņu, kuri šķiet kalnu ir riktīgi iecienījuši, ik pa brīdim sarīkojot kārtīgu izkaušanos. Vietējie suņus pa lielam ignorē, vienīgi tad, ja nākas trāpīties kāda kautiņa tiešā tuvumā kā jauns, tā vecs tibetietis bruņojas ar akmeņiem. Kad esam tikuši galā ar klostera apstaigāšanu, sākam gaidīt autobusu vienlaicīgi mēģinot nostopēt tās dažas mašīnas, kas brauc ārā no pilsētas. Galīgi negaidīti, bet satiekam to pašu šveiciešu veloceļotāju, kas bija apmeties mūsu viesnīcā Manigango, nieka 300km atpakaļ. Nedaudz sanāk aprunāties. Izrādās viņš pa Āziju minas jau 14 mēnešus no vietas un vēl neparedz, kad varētu doties atpakaļ uz Šveici. Šķiet vien, ka viņam nenākas viegli, jo tibetiešu suņi šo diez ko necieš (nav ko brīnīties, iespējams riteni iepriekš nav redzējuši) un pēdējo dienu lietus ceļu padarījis par diez gan nepatīkamu dubļainu putru. Par ceļu stāvokli nākas pārliecināties uz savas ādas, jo busiņš kuru sarunājam tikšanai uz Jušu šķērso tādas dubļu vannas, kuras manuprāt izbraucamas tikai ar tanku vai normālu džipu. Pa ceļam redzam ne mazums smago, kas nogrimuši pļavās, cenšoties apbraukt dullākos dubļu posmus, vienā no tādiem iestidzis arī džips pilns ar mūkiem, kuri nu metuši nost savus virsējos apmetņus, līdz ceļiem dubļos cīnās ar stihiju. Par laimi pusceļā sākas asfalts un pavisam drīz jau esam Jušū, kas ir krietni lielāka, nekā bijām iztēlojušies. Tā nu esam nonākuši Qinghai, jau sestajā Ķīnas provincē pēdējo nedēļu laikā.

Manigango

2009-06-17T21:58:00.000-07:00

Pēc friziera apmeklējuma un nelielas izgāšanās vietējā restorānā, nospriežam, ka laiks doties tālāk, vien neliela problēma, izskatās, ka no Ganzi nav nekādu autobusu, visi ir tikai caurbraucēji, kas teorētiski mums derētu, bet praksē viss izrādās savādāk. Esam autoostā pus stundu pirms paredzamās autobusa atnākšanas, ar nelielu nokavēšanos atnāk veseli divi atobusi, bet tā kā mūsu ķīniešu valodas zināšanas nav uzlabojušās ne par mata tiesu (te visi runā tibetiešu valodā), nevaram salasīt uz kurieni tad īsti katrs autobuss dodas, savukārt šoferi nav pārāk pretimnākoši un, it kā runādami ar tukšu vietu, saka, ka autobuss neiet uz Manigango, ko esam izvēlējušies par savu nākamo peturas punktu. Tā nu paiet pāris stundas līdz saprotam, ka nekāda autobusa nebūs (īstais autobuss ar nejauko šoferi jau ir prom) un varam doties atpakaļ uz viesnīcu vai... stopēt uz Manigango. Nolemjam, ka jāmēģina stopēt. Pat bez rokas pacelšanas piestāj traktors ar vietējiem, kuri gatavi mūs aizvizināt kaut tikai pārsimts metrus, forši, bet mēs gatavojamies uz pārsimts kilometriem, tāpēc cenšamies dabūt kādu nopietnāku braucamo. Dažs piestāj, bet nebrauc tik tālu, cits piestāj kaut brauc pretējā virzienā... vienkārši parunāties, kas diez ko neiznāk, jo mēs nerunājam tibetiešu valodā, viens stāda mums priekšā visai komerciālu plānu nopelnīt uz mūsu pārvadāšanas rēķina, līdz piestāj fūre, kas ir gatava mūs vest līdz Manigongo. Šoferu komandā ir divi tibetieši, kas nerunā angliski, bet liekas laipni, atrāda savas ģimenes bildes un liek noprast, ka ir DalaiLamas atbalstītāji. Uz Lhasu dodas divas fūres, kādēļ arī mums nākas nedaudz uzgaidīt, kad otrai mašīnai pārsprāgst ritenis, bet tā nav problēma, jo apkārtne ir skaista un mēs īpaši nesteidzamies. Kad šķērsojam augstāko kalnu pāreju, šoferis pa fūres logu kaisa lapiņas apdrukātas ar mantrām, un izskatās, ka viņš nav pirmais, kas šādi grib nodrošināt sveiku galā tikšanu. Tā kā fūres nav ātrākais kalnu transporta līdzeklis un esam cēlušies samērā agri, abi klanamies un cīnamies ar miegu, līdz izdomājam labu uzmanības treniņu, sākam ar acīm ķerstīt gar šoseju tusējošās augstkalnu peles, kas ir milzīgas un pūkainas, līdz arī Manigango ir klāt. Lai arī Tibetā ir pieņemts par ceļu nostopētās mašīnas šoferim atstāt kādu naudiņu, mūsējie galīgi negrib pieņemt nekādu atlīdzību. Četras ielas, pāris tūkstoši iedzīvotāji, daudz suņu un jaku, kas klīst savā vaļā, bet pilsētai ir savs šarms. Iečekojamies viesnīcā, kurā izrādās dzīvo vēl viens ārzemnieks, šveiciešu veloceļotājs, kas rīta cēlienu pavadjis mīdamies pa sniegiem, un dodamies pastaigā pa miestu. Negaidīti satiekam divus angliski runājošus mūkus, ar vienu no kuriem iepazināmies Ganzi. Atlikusī vakara daļa tiek pavadīta tējas namā patērējot milzum daudz zaļās jasmīnu tējas. Apspriežam ar mūkiem visādas svarīgas tēmas un sarunājam, ka rīt dosimies apciemot vietējo klosteri, kurā rezidē viens no mūsu jaunajiem draugiem, un ja nelīs lietus vai nesnigs sniegs, aizbrauksim arī uz to kalnu ezeru, kas patiesībā bija iemesls, lai piestātu šajā pilsētelē.
Otrais rīts Manigango sākas tā pavēlāk, jo gulēt iet nav sanācis pārāk agri. Izskatās, ka viss vietējais policijas iecirkinis savas dienas un naktis vada tieši mūsu viesnīcā, spēlē kārtis, skatās teļļuku, uzrauj pa biljarda partijai, dzer ķīniešu šņabi un skaļi uzvedās, kas ne pārāk iet kopā ar citu iemītnieku vēlmi labi izgulēties. Dodamies brokastu vietas meklējumos, bet satiekam vienu no vakarvakara mūkiem, kurš aizved mūs uz samērā jauku un riktīgi vietēju iestādījumu tibetiešu gaumē. Ēdiens ir ok, un galdiņš mums ir ierādīts pašā virtuvē pie plīts, vienīgi beigās nerodas pārliecība, ka vietējie maksā tik pat cik prasa no mums. Negrasamies skaitīt santīmus, bet citi projekti ir mūsu draugam un viņa taksičomam, kuri pa visu varu mēģina mūs pārliecināt, ka nu ir īstais brīdis (ārā ir apmācies) doties uz padsmit km attālo kalnu ezeru. Kad tiek nosaukta cena, par kuru taksists “ikdienā vadā tūristus”, nospriežam, ka ar šo kompāniju diez vai ielaidīsimies vēl kādās darīšanās un pieklājīgi biznesmeņus atšujam, ķeroties pie otras plāna daļas – došanās uz vietējo klosteri. Uzrāpjamies kalnā, klosteris ir smukā vietā un liekas gana interesants. Rāpjamies vēl augstāk kalnā, kas nenākas pārāk viegli, ik pa pārdesmit metriem jātaisa pauzīte, jo trūkst elpas. Tomēr skats no augšas ir riktīgi smuks, varētu pat pasēdēt ilgāk, ja pāri kalniem nesāktu velties lietus mākoņi, kuri fiksi vien ir klāt un dzen mūs atpakaļ uz pilsētu. Vakarā laiks noskaidrojas un piesēžam saulītē uz augļu alu (attāls alus radinieks, kas garšo pēc limpenes), te arī satiekam mūsu īstos Manigango draugus. Pirmais uzrodas suns, kurš pēc pāris maizes kumosiem negrib no mums vairs škirties, bet otrais draugs ir krietni lielāks, vietējais ielu karalis - jaks. Vispār jaki ir diez gan bailīgi, uztaisīt bildi, iepozējot ar vienu, nemaz nav tik viegli, bet Laurai izdodas iegūt ragainā uzticību, iedodot pāris tās pašas svaigās maizes kumosus. Kad maize ir cauri, jaks pat iesākumā negrib īsti iet prom, bet ar mums ir bišku savādāk, esam nobrieduši pamest Manigongo un doties tālāk jau rīt agri no rīta.

Ganzi

2009-06-16T21:57:00.001-07:00

Ganzi rīts sākas ar gājienu uz aptieku pēc kaut kā, kas varētu līdzēt pret Lauras kalnu kaiti. Aptiekā, protams, angļu valoda nav cieņā un viss notiek ar zīmju valodas un zīmējumu palīdzību, tiek rādīta pulsējoša galva, kalni, kas ir visapkārt pilsētai, zīmēta shēma ar O2, kas ceļo šurpu turpu līdz nonāk smadzenēs, līdz beidzot tieku pie tibetiešu medicīnas, kas palīdz visam, tajā skaitā atvieglo kalnu slimības sindromus, bonusā vēl paņemu ripiņas, kas uzlabo skābekļa uzņemšanu. Laura uzsāk ārstniecības kursu un kursu pa pilsētu. Ieslīdam lielveikalā (nosacīti liels) pēc ūdens, bet tik fiksi ārā tikt nesanāk, jo pārdevējas ļoti grib fotografēties ar Lauru, mobīlais ķer kadrus ar blondo ārzemnieci nonstopā. Ja tibetiešiem ir kaut kas līdzīgs kā draugiem.lv vai facebook, tad tagad tajā ir galerija “mana ārzemju draudzene ciemos pie manis darbā”, kurā Laura redzama pērkot ūdeni, pētot cepumus, atverot saldētavu, maksājot pie kases, kopā ar pārdevēju, kopā ar otru pārdevēju u.c. ļoti vērtīgas bildes, kurām iespējams pat atradīsies vieta ģimenes albūmā. Brokastis arī nav pavisam parastas, ēstuvē tusē trīs mūki, kas protams ar mums sasveicinās un cenšas ietikt kādu ēdienu. Vienam no mūkiem interesē manas saulenes, iedodu pielaikot, izejam ārā vēl demonstrēju polarizācijas efektu, kas šķiet mūku iespaido pa nopetnam, uz testiem tiek aicināts otrs mūks un pēc mirkļa šie abi stāv pie mūsu galdiņa un ar žestiem rāda, ka viņi ir gatavi pirkt mantu, lai es saucu cenu. Kaut kā negribas tirgot brilles un cena droši vien viņus arī neiepriecinātu, tādēļ nospriežam, ka brilles var atdot tāpat vien, ja jau reiz viņām tāda vērte mūku acīs, tā nu škiros jau no otrajām brillēm pēdējo mēnešu laikā (pirmās aizmirsu uz mašīnas jumta), bet galīgi nav žēl, jo mūks ir riktīgi priecīgs, neņem brilles nost pat ieturot maltīti. Pēcpusdienā izdomājam doties uz klosteri, kas jau pus gadu tūkstoti atrodas kalnā virs pilsētas. Ceļš ved cauri vecām tibetiešu mājām diez gan stāvā kalnā, kas rada pilnīgi nereālu sajūtu, liekas, ka laiks apstājies kādu gadsimtu atpakaļ. Kad esam jau augšā elpa ar sāk aptrūkties, bet skats ir pasakains, visa pilsēta zem kājām un otrā pusē ielejai slejas Čola kalni ar virsotnēm virs 6000mvjl, kas mūždien sniegiem klātas. Sākam apstaigāt klosteri, kas ir diez gan milzīgs, savulaik te dzīvojuši vairāk kā tūkstots mūki, bet pēc pirmsolimpiādes “nemieriem” lielā daļa devusies bēgļa gaitās uz Indiju. Sastopam omulīgu mūku, kas mums izrāda tempļa augšējos stāvus, un aizved arī uz telpu, kurā glabājas svētkos izmantojamās maskas, kas ir diez gan iespaidīgas, bet efektam mūks paņem vienu draudīgāku un velk galvā, aicinot nekautrēties ar fočēšanu. Astaigājot klosteri pamanam, ka sava telpa atvēlēta arī nelielam policijas kantorim. Kad prasam mūkam kas un kā, šis ievērtē apkārtni un neuzkrītoši, bet pietiekoši izteiksmīgi izrāda savu attieksmi pret varas pārstāvjiem, kuri, kā noprotu šeit cenšas kontrolēt situāciju un nav kautrējušies fiziski vērsties pret mūkiem 2008. gada nemieru laikā. Drīz vien sākas ceturtdienas vakara lūgšanas, kas, iespējams, ar kaut ko ir īpašas, jo sanākuši diez gan daudz vietējie, kuri drūzmējas tempļa ārpusē (varbūt tas saistīts ar faktu, ka piektdienas mūkiem ir brīvdienas). Pamanam arī īstu Lamu, kas raitā solī dodas uz ceremoniju, bet tā kā templī iekšā neviens, izņemot mūkus, neiet mēs dodamies atpkaļ uz pilsētu, kas uz vakaru kļuvusi nedaudz klusāka. Jau gandrīz centrā satiekam bariņu ar sīkajiem, kas par katru cenu grib fočēties, īsti pozēšanas talanti, mēs, protams, arī sarūpējam viņiem to prieku, gandrīz nevar no šiem tikt vaļā, cik viņiem dikti patīk fotografēšanās. Sīkie ir tikai viens piemērs, kas labi raksturo vietējos, vispār tibetieši ir riktīgi draudzīgi un pret mums vienmēr izturās ļoti laipni, uz ielas mēs sasveicinamies gandrīz ar katru pretimnācēju, visi smaida un ir gatavi palīdzēt cik vien ir viņu spēkos, arī no tirgoņiem nav jāuzmanās kā Ķīnā, gandrīz vari būt drošs, ka tevi neapčakarēs, neuzaudzēs kaut kādas ārzemnieku cenas un pats galvenais, šķiet, ka visa šī viesmīlība ir patiesa un nebalstās uz kaut kāda komerciāla aprēķina. Laikam tibetieši ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem, kurus mums nācies satikt ceļojot, galīgi nav grūti saprast ko visi tā jūsmo par Tibetu – tie ir cilvēki, kas padara šo vietu īpašu.

Bēres Tibetā!

2009-06-16T07:48:00.000-07:00

Jau astoņos no rīta esam taksī un pēc piecām minūtēm jau ārpus pilsētas. Bēres notiek kalna pakājē, kas jau pa gabalu atpazīstama, jo nogāze kā nosēta ar lūgšanu karogiem un lentām. Izrādās esam tieši laikā un pat grūti noticēt, ka savām acīm redzēsim to, par ko kaut kad tikai lasīts grāmatās. Ceremonijas vadītājs zskatās tikko paveicis rituālus pie karogiem un nu nāk pāri kalnam ar cirvi pār plecu un dunci rokā. Ap vidu viņš ir apsējis n-tos plastmasas maisus, kas pa gabalu izskatās kā kupli brunči, nevar tik noprast cik tajos maisos tradīcijas, cik praktisks nolūks pārāk nenošķaidīties ar aizgājēju. Nelaiķis ir ietīts baltos stiklašķiedras maisos (agrāk esot izmantots balts audekls), no kuriem ar naža palīdzību meistars pa visam fiksi atbrīvojas. Pārāk tuvu gan pašai ceremonijas vietai neejam, jo nav diez ko liela vēlme aizskārt kāda jūtas, galu galā kurš gan grib skatītājus bērēs, tomēr var noprast, ka šodien bērēts tiks neliela auguma cilvēks krietni gados. Kad maisi ir noņemti, meistars sāk graizīt miesu nost no kauliem, kas ir kā signāls maitu lijām, kas līdz tam pacietigi gaidījušas bēru mielastu blakus esošā paugura virsotnē. Putni ir tiešām milzīgi un daudz, bet meistaram talkā nāk šķiet aizgājēja tuvinieki, divi tibetieši ap četrdesmit, un neļauj lijām nospert kādu kumosiņu. Putni zin, ka tik un tā viss pasākums beigsies viņu labā un īpaši nemaz nestreso par gaidīšanu. Nepaiet ne pus stunda, kad šķēršana un dalīšana ir paveikta, un meistars atkāpjas ļaujot vaļu lijām, kas nekautrējas pat uz sekundes simtdaļu. Vienā mirklī līķis pārklājas ar vairākiem desmitiem maitu liju, kas vēl izcīna tiesības par gardākajiem kumosiem savā starpā. Pēc mirkļa, kad sākotnējais haoss ir nedaudz pierimis, var manīt kā liju galvas nokrāsojušās sarkanas, sākas cīņas par zarnām, kuras tiek stieptas un plēstas, cīniņos, kas dažbrīd pietuvojas mums pavisam tuvu. Skats ir baigs un reizē iespaidīgs, bet drīz vien to pārtrauc meistars, kurš padzen putnus malā lai ķertos pie otrā “debesu apbedīšanas” raunda. Tagad lietā tiek likts cirvis, ar kuru tiek sašķaidīts galvaskauss un visi pārējie kauli, darbam tiek pieiets ar lielu rūpību un šķiet no skeleta, kuru sākumā var redzēt gluži kā anatomijas grāmatās, paliek pāri tik mazas šķembiņas. Šķaidīšanas procesā tiek iesaistīti rupji milti, ar kuriem sajauktās smadzenes drīz atkal tiks piedāvātas putniem. Skaldīšana un šķaidīšana vis neiet tik ātri kā miesas atdalīšana, un visi piederīgie (desmit vīrieši, nevienas sievietes) pāris metru attālumā no meistara atlaižas uz zemes, papļāpā, uzplēš pa kādam jokam, parunā pa mobīlo, arī meistars ik pa brīdim iesaistās sarunās, tā teikt nekāds stress un gaudulība, kas arī ir šo bēru būtība. Tibetieši uzskata, ka ķermenis nav nekas vairāk kā čaumala, kura pēc būtības ir galīgi mazvērtīga, jo sevišķi pēc tam, kad dvēsele to ir pametusi. Ķermeņa atdošana lijām ir kā pēdējais žests, ziedojums debesīm, kur tad arī pacelsies pats ķermenis tīri burtiski. Lijas nesmādē arī otro piegājienu, un drīz vien no mirušā nekas daudz vair nav palicis, tik dažas kaulu lauskas. Meistars aiziet nomazgā savus instrumentus, viens no piederīgajiem ieliek akmeni stūpā, cits ieliek plastmasas maisu, kurā bija ievīstīts līķis, ugunskurā un bēres var beigties. Nekādu asaru, nekādas nožēlas, viens no tuviniekiem vēl priecīgs man cenšas norādīt, ka tagad viss ir debesīs, lieta beigusies. Pa lielam beigusies ir arī mūsu vizīte Litang, jo sarunājam busiņu uz Ganzi, uz vēl vienu tibetiešu pilsētu, uz kuru sabiedriskai transports nemaz pa taisno neiet, kāpēc neiet, to mēs sapratīsim vēlāk, bet iesākumam stundu riņķojam busiņā ap autoostu un pa centrālo ielu, meklēdami citus braukt gribētājus, jo no septiņām pasažieru vietām pilnas vien trīs. Beigās atrodam vēl vienu pasažieri un ceļš var sākties. Pēc pirmā kilometra jau sākam spriest vai nebūtu prātīgāk kāpt ārā kamēr nav par vēlu, jo busiņš pret kalnu kust uz priekšu liekas pēdējiem spēkiem. Iedomājamies cik dienas mums būs jābrauc, ja tāds ir ātrums, droši vien ar zirgu būtu ātrāk. Kamēr mēs spriežam, šķiet ir jau par vēlu, pilsēta ir krietni aiz muguras un esam uzsākuši ripojienu lejup pa kalnu, kas šoferim šķiet ir pati mīļākā disciplīna, par ko es nebrīnos, ņemot vērā faktu, ka pret kalnu buss neiet un līdzenums te ir reta parādība. Apkārtne jau ir riktīgi skaista, jaki, burunduki, nomadu teltis, pat veselas jakkopju telšu pilsēteles, bet drīz beidzas asfalts un sākas pamatīga kratīšanās pa ceļu, kurš nereti vijas tikai pāris metru platumā starp klinti un aizu, riktīgā neskartā daba un tibetiešu pundurciemati, kuros dzīve šķiet rit to pašu gaitu, kuru tā ritējusi pirms gadsimtiem. Vienubrīd ceļš iet pa nelielas upes gultni, jāatzīmē, ka upe arī tek pa to pašu gultni jeb ceļu. Tā nu nonākam Xinlong, kas ir aptuveni pusceļš. Pilsētā šķiet nav neviena tūrista vien nenormāli daudz mūku un kolorītu tibetiešu, kuri visi grib ar mums kaut ko apspriest, vienīgā problēma, mums nav kopīga valoda. Paņemam vēl vienu mūku savā busiņā un ripojam tālāk, ceļš kļūst arvien ekstrēmāks, aizai bonusā nāk tajā bangojoša kalnu upe, bet ceļam bonusā nāk pa pilnam akmeņu, kas kratīšanos nepadara īpaši ērtāku. Kad sāk jau krēslot piestājam kaut kādā miestā, man jau liekas, ka tā jau knapais busiņš ir kaput, jo tiek rauti no salona ārā beņķi, somas tiek lādētas ārā, un neviens neko paskaidrot nevar. Jau pa tumsu busiņš tiek piekrāmēts ar dēļiem, kas sabāzti zem beņķiem un varam doties tālāk. Tumsā burundukus nomaina citi kalnu iemītnieki, un nedaudz bezizejas situācijā pārsteidzam vilku, kurš nepagūst pilnībā paglābties no busa, tomēr kaut kā izsprūk no nobraukšanas. Piedzīvojumi turpinās un šoferis mūs lūdz pirms kārtējā policijas kontrolposteņa nedaudz nomaskēties, ko arī daram, vien nesaprotam kāpēc, jo pēc mūsu rīcība esošā info, Ganzi nu jau kādu laiku nav ārzemnieku liegums. Mūsu maskēšanās nelīdz jo policists palūdz atvērt logu, aiz kura mēs esam sasēduši. Jāpilda ārzemniekiem paredzētās formas, kas nav nekas īpašs, bet kamēr mēs tiekam ar tām galā, šķiet ka busiņš tiek ņemts uz grauda un policija ir nolēmusi to pārmeklēt. Drīz vien saprotam, ko viņi meklē...... dēļus.... nav ne jausmas kāpēc nevar pārvadād padsmit dēļus, bet lieta tiek ņemta nopietni, un spriežot pēc citām nostopētajām mašīnām un dēļu kaudzes posteņa pagalmā, mēs neesam vienīgie pārkāpēji. Šoferim tomēr neizdodas neko sakārtot pa labam un nākas vien šķirties no dēļiem, kurus bargie policisti konfiscē iemetot jau tā prāvajā kaudzē. Neko darīt, var noprast, ka policija nepatīk ne vienam, tajā skaitā mūkam, tā nedaudz noliekot mentus drīz vien esam galā. Nieka desmit stundas. Šoferis gan mums piedāvā naktsmītni pie kaut kāda viņam zināmā viesnīcnieka nedaudz nomalē, bet mēs ņemam somas un meklējam vietu centrā, kas šķiet nav no vieglajiem uzdevumiem, jo visas izkārtnes ir tikai tibetiešu vai ķīniešu valodās. Veiksmīgā kārtā tomēr atrodam vienu vesnīcu, kuras durvis nav slēgtas un pat tiekam pie numuriņa. Šķiet šī ir lētākā viesnīca mūsu ceļojuma laikā, bet katrā gadījumā ne sliktākā, galvenais trūkums ir duša, kuras nav, tomēr piedāvājumā ir bļoda un karstais ūdens, kas šobrīd šķiet pat pieņemami, tāpat kā lielākajai daļai no šīs iestādes klientiem, kas ir tibetiešu mūki.

Mežonīgie rietumi

2009-06-15T07:53:00.000-07:00

Nakamais rīts sākas pavisam agri, jo buss uz Litang, kas ir mūsu nākamā pietura atejot jau sešos, bet tā kā autoosta nepastāv un biļetes tirgojot šoferis mēs nepaļaujamies uz veiksmi un iespējamību, ka visiem vietas pietiks. Šoferis izskatās tik pat nikns kā viņa palīgs, negrib runāt pat ar ķīniešiem, tad negrib mums tirgot biļetes, tad saka, ka autobuss iet citur, bet beigās kaut kā mums izdodas tikt pie biļetēm uz Litang, kas vēl pirms nedēļas bija tūristiem liegtajā zonā (sakarā ar 50to Tibetas okupācijas gadadienu). Šoreiz ceļš ved pāri vēl augstākiem kalniem, skati vēl iespaidīgāki nekā iepriekšējā dienā, pa pilnam jaku, milzīgi akmeņu lauki, nelieli kalnu ezeriņi, vietējo nomadu apmetnes, šķiet esam ieradušies Tibetā. Vēl viena pazīme, kas liecina, ka Tibetas autonomā reģiona robeža ir tepat blakus ir armijas klātbūtne, kuru nevar nemanīt. Tomēr vēl manāmāki par armijniekiem ir paši tibetieši.... Riktīgie “visu gadalaiku” jaka ādas tērpi, saules apdedzinātas sejas, hūtes un lūgšanu krelles viņus atšķir no ķīniešiem vēl vairāk kā auguma atšķirības (tibetieši ir būdīgāki). Iečekojamies visai pabriesmīgā viesnīcā un dodamies pilsētas apskatē. Izrādās, ka skolas laukumā notiek kaut kāds bērnu festivāls, kas pats par sevi varbūt nav nemaz tik ļoti skatāms kā skatītāji, kuri saradušies aplūkot savu bērnu dejas, dziesmas u.tml. priekšnesumus. Sāku jau fočēt spilgtākos personāžus, kad mani pārķer mūks, kurš diez gan labi runā angliski. Piesēžam parunājamies, šis pat zin, kur ir Latvija, kas ir īpašs gadījums Ķīnā, izrādas viņš šobrīd ir skolotājs vienā no attālākajiem šejienes klosteriem, bet angleni savulaik iemācījies Indijā, kur četrus gadus studējis budisma filosofiju. Labākais, ka uz Indiju šis devies kājām, pagājis mēnesis vai bišku vairāk, viņš īsti neatcerās. Drīz arī bērnu svētki ir cauri un mēs, līdzīgi kā mūsu draugs uz Indiju gājējs, ejam kalnā uz klosteri, kurā dzimuši veseli divi dalailamas (septītais un desmitais). Gājiens nav no vieglajiem, jo par sevi liek manīt augstums (esam virs 4000mvjl) un sacēlies ir baigais vējš, kas nes smiltis tieši sejā. Templis un klosteris noteikti ir baigi iespaidīgie, bet iekšā nekur arī neieejam, jo neviens mūs tā speciāli neaicina un mēs arī negribam uzbāzties. Vēl pāris līkumi pa ielām, kurās cūkas nomainījuši jaki un ķīniešus tibetieši, kad arī sāk līt. Forši, ka tā, vismaz laiks uzrakstīt kaut ko blogam.
Otrā diena Litang sākas ar normālu izgulēšanos, bet tas neko daudz mūsu plānā nemaina, jo plāna mums nekāda īpašā nav un pilsēta ir dzīva visu dienu, nav te nekādu izteikto rīta vai vakara cēlienu. Sākam jau lēnām aprast ar vietējiem kolorītajiem tēliem, vienīgi ne pārāk izdodas aprast ar augstumu un šķiet, ka Laura ir tikusi pie augstkalnu slimības, kādēļ arī nemaz neplānojam kaut kādus kalnu pārgājienus, zirgu izjādes u.tml. pasākumus. Ceram, ka galvassāpes pāries un ekstra diena nemainot augstumus palīdzēs aklimatizēties. Varētu likties, ka vietējiem nekādām augstuma kaitēm nevajadzētu būt, bet patiesībā viņi šeit lieto kaut kādu saknīti, kas palīdz tikt galā ar visiem sindromiem un justies feini. Tās saknītes tirdzniecība te sit austu vilni, pilnas ietves ar tirgoņiem un pircējiem, kas satupuši ap saknes kaudzītēm. Izskatās, ka saknīte ir ne vien dārga, bet arī saistās ar tradīcijām, jo vietējos nekad neredzēsi pieejam pie tirgoņa un nopērkam 100 gramus par tik un tik naudiņām, visa svēršana, cenas noteikšana un darījuma noslēgšana vienmēr notiek piesēžot un nekad fiksāk kā pus stundā. Izbrienam cauri visai pilsētai un konstatējam, ka armijas daļas ir burtiski ielenkušas miestu no visām pusēm, pie tam tās izvietotas pēc iespējas tuvu tibetiešiem reliģiski nozīmīgām vietām. Iefiltrējamies starp vietējiem budistiem un izmetam vairākus apļus ap milzīgu stūpu, griezdami lūgšanu ratus. Baigi forši tā riņķot, vienīgi traucē, ka pāri sētai no sargposteņa uz tevi visu laiku skatās ķīniešu zaldāts, pie tam ik pa brīdim atskan militāra bļaustīšanās, tā teikt, var pilnībā saprast par ko cepās tibetieši. Pēcpusdienā, kamēr Laura atpūšas, dodos fotografēt cilvēkus. Riktīgi smieklīgi! Tā jau mēs esam eksotika, bet vēl baltais ar kameru, vo tas ir kaut kas. Vislabākais veids, kā pievērst uzmanību ir mainīt objektīvus vai šķirot fočikā bildes, zibenīgi apkārt sarodas bars un brīvprātīgie uz fotosesiju. Pēc fotografēšanās, visi kopā skatamies fočikā bildes, baigā atrakcija. Vēl aizeju līdz pāris biljarda klubiem (biljards te ir cieņā), bet saprotu, ka šie spēlē pēc man nesaprotamiem noteikumiem un uz naudu, kādēļ arī neiesaistos. Cita lieta ir šaušana mērķī! Uz centrālās ielas nobāzējies onkulītis, kas uzmeistarojis no kaut kāda stroķa elektronisku šauteni, kas ar vadu pievienota pie mērķa. Tīģeris nav pārāk tālu, bet vietējiem kaut kā neizdodas baigos punktus savakt, tāpēc nolemju nočekot savus spēkus, iegūstu vietējo kovboju atzinību, jo visus desmit šavienus ielieku devītniekā. Vakariņās ieslīdam vienā grilla bufetē, baigi labās sēnītes, bet pēc tam vēl iegriežamies pie Mr. Zheng, kas ir gandrīz vienīgais angliski runājošais restorāna īpašnieks pilsētā, satiekam vēl divus baltos un konstatējam, ka plāns rītdienai mums visiem viens – tibetiešu bēres.

Uz Tibetas pusi

2009-06-12T23:42:00.000-07:00

Atvadamies no cūkām, kas Šangrilā brīvi tusē pa ielām, vēl paķeram pa kādai tvaicētas kukurūzas vālītei un sēžamies iekšā busā. Izskatās, ka šis būs mūsu pirmais īstais augstkalnu pārbrauciens, īstā vietējo busā. Esam nedaudz nobažījušies, jo iepriekšējās dienas ir lijis un esam jau vienu uz sāniem apgāzušos autobusu redzējuši, bažas pastiprina tas, ka ceļš bieži vien ved virs 4000mvjl un šoferis pēc izbraukšanas no autenes teritorijas uzņem vēl bariņu extra pasažieru, kas sasēžas pa vidu starp beņķiem, bonusā visam autobusam tiek uzkrāmēts vēl viens stāvs ar visādu stafu, kuru vietējiem jānogādā no viena miesta uz otru. Šoferis nekautrējās no atļautā ātruma pārsniegšanas, bet par laimi drīz vien asfalts beidzas un ceļš brīžiem pārvēršas par riktīgu dubļu putru, tā ka neko fiksi nepaskriesi. Vēl ik pa brīdim tiek remontēts ceļš, buldozers un rullis novāc nesenākos nogruvumus un smagie tos ieber dubļainākajos posmos, kuros mēdz iestrēgt pa kādam smagajam. Galīgi nav brīnums, ka ceļā starp Šangrilā un Xiangcheng jāpavada deviņas, desmit stundas. Par laimi skati apkārt ir gana iespaidīgi un pusceļā ir iespēja uzēst karstas pusdienas pie tibetieša virtuves plīts. Kopumā brauciens ir ok, ja neskaita, ka šoferis pa vēlu pamanīja vienu pretim braucošu vieglo un izvairoties nedaudz ielika busa pakaļu klintī, kas nebija iemesls pat lai piestātu paskatīties uz švīkām. Xiangcheng nonākam vēlā pēcpusdienā un sākam mūsu piedzīvojumus ar naktsmājas meklējumiem, tā kā pilsēta ir maza un nekas tāds dižs viņā nav meklējams, nekādas tūrisma plūsmas te nav, vienīgie nakšņotāji ir tie, kas piestāj tranzītā, gluži kā mēs, attiecīgi viesnīcu kvalitāte nav pat salīdzināma ar tām superlieliskajām vietām, kur esam nakšņojuši līdz šim, galu galā, jāpaliek tikai viena nakts, kāpēc diži nepārdzīvojam sakarīgas tualetes (pat pēc ķīniešu standartiem) trūkumu. Kamēr Laura tusējas pa dušu, es dodos uz klosteri, kas ir pārsimts metrus augstāk kalnā virs pilsētas, kas jau tā ir 3600mvjl. Tieku galā un vēl pirms iešanas iekšā spriežu, ka kāpiens bija to vērts, jo augšā viss ir kluss un visa ieleja ir kaut kur lejā pie kājām. Klosterī šķiet neviens angliski nerunā un tā nu ar pirkstu valodu sazinoties mani pa pirmo stāvu izvadā pavecs mūks, kurš laikam nojauš, ka es maz ko saprotu no viņa valodas, un dod man ziņu, ka šis ies vakariņās, bet es varu izpētīt augšējos stāvus uz savu roku. Vo tas ir iespaidīgi! Tibetiešu budisms manāmi atšķiras no tā, ko praktizē DA Āzijā, tāpat atšķiras vēriens ar kādu ierīkots klosteris, kaut vai nenormāli greznie rotājumi, griezumi, izmēri... Izradās, ka augšējos stāvos neviena nav, un pa pustumsiņu tieku līdz pat jumtam, no kura skats uz ieleju ir vēl iespaidīgāks. Vispār kaut kas laikam ir tajā viņu klostera vietas izvēlē, jo augšā ir tāds miers, ka var it vienkārši saprast, kā viņi nonāk līdz visām tām gudrajām atziņām. Atgriežoties pilsētā bišku paliek skumji, jo acīmredzami uzskatāma tā atšķirība kāda būtu pilsēta, ja ķīnieši nebūtu šo teritoriju okupējuši. Viss tikai progresam, tiek būvētas bloķenes un tālumā jau ielikti pamati kārtīga hesa dambim...

Aklimatizācija

2009-06-11T23:40:00.000-07:00

Dalī
Dali ir pirmā jēdzīgā pilsēta, kurā nonākam pēc ilgajiem pārbraucieniem. Pēdz Guangdzhou 10h busā uz Nanning, no Nanning 14h vilcienā uz Kunming (Nanning bija labs parciņš, kurā vietējie masām vien dejo ķīniešu modernās dejas, pie vienas mūzikas tiek dejots valsis, tango, rumba, ko nu kurš tajā mirklī izvēlas dejot). Ātri sameklējam superjauku hosteli par superjauku cenu un esam svētlaimē. Šoreiz esam priecīgi redzēt pārējos tūristus (lai gan no viņiem lielākā daļa ir paši ķīnieši) vismaz ir izredzes ieraudzīt ēdienkarti angliski. Pilsēta ir relaksēta, kas ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Pēc gardām un pikantām pusdienām, kuras iebaudam uiguru ģimenes restorānā, apstaigājam pilsētu, pareizāk laikam teikt pilsētas veco daļu, kas ir samērā liela. Var just, ka tūrisms uz šejieni ir atnācis, lielākoties gan tas ir vietējais tūrisms (turīgākie ķīnieši no pilsētām dodas apskatīt laukus), bet kopā ar tūrismu ir atnākusi arī tīrība, kaudze ar ēstuvēm un hosteļiem, visvisādi veikali, riteņu nomas un pilsēta ir tikusi pie atjaunotas vecpilsētas. Protams, tā nav īstā Ķīna, bet patīkami pēc visām tām miljonu pilsētām. Nākamajā dienā iznomājam riteņus un braucam uz tuvējo ezeru, kas ir septītais lielākais visā Ķīnā. Ceļš uz ezeru iet caur vietējo dārziņiem, kuros gan pārsvarā sastādīti rīsi, bet gar ezeru viss notiek zem zvejniecības karoga. Pavērojam vietējos, kas šķiet nav vēl pagaidām diez ko iespaidojušies no tūrisma, piemēram sievietes bieži vien nēsā traicionālos Bai cilts tautas tērpus, večiem arī paskats nereti kā tādiem skolotājiem no 80to gadu karatē grāvējfilmām. Diez gan ātri izbesī braukāšana ar riteni, varbūt tāpēc, ka esam divus km virs jūras līmeņa, un laižam atpakaļ uz pilsētu, kur vakarpusē vēl šo to iepērkam un garšīgi pavakariņojam pie mūsu čomiem uiguriem. Nākamajā rītā jau esam ceļā uz Lijiang, kas nav pārāk tālu, vismaz Ķīnas mērogiem nē, un pēc piecām stundām esam galā. Izskatās, ka pilsētas vecā daļa ir kļuvusi par pašu galveno galamērķi vietējiem tūristiem, viss ir pakārtots tikai un vienīgi ciemiņu labsajūtai, grūti iedomāties, ka Lijiang vispār vairs varētu normāli pastāvēt bez tiem pilsētnieku pūļiem, kas reizēm tūristīguma ziņā pārspēj savus Eiropas kolēģus, visi viņi pērk vienādus suvenīrus, fotografējas ik pa diviem metriem pie katra sū..., ko pamana, vai ko gids piemin. Nerodas pārliecība, ka jelkad tā vecpilsēta vispār ir bijusi tik grezna un kārtīga, tāpat negribas ticēt, ka visas tās sievietes tautastērpos tiešām ir Naxi cilts dāmas, vienvārdsakot, tāda kā ķīniešu tūrisma meka. Starpcitu, UNESCO kaut kad nesen draudēja, ka viņus izmetīs no kultūrmantojuma saraksta, ja viņi bišku nepiebremzēs, jo izrādas, ka pilsētas uzņēmēji bija izdomājuši uztaisīt kaut kādu gigantisku disnejlendas atrakciju parku un “vecpilsēta” izplešas ārpus tās vēsturiskajām robežām. Neskatoties uz visu to pārtūristīgumu reti kurš runā angliski, tie kas runā, reti saprot vairāk kā “How Much?”. Mēs atrodam diez gan sakarīgu naktsmītni, kuru apsaimnieko pavecs naxi pārītis, kas pazīstami ceļotāju aprindās kā mama un baba, izpalīdzīgi un jauki cilvēki. Tā kā esam pavirzījušies tuvāk saulei par vēl nepilnu km un tuvojamies 3000mvjl, arī ēdienkartē parādās visādi jaunumi, kas saistās ar augstkalniem. Protams, jaks, mūsu favorīts ir jaka piena jogurts, riktīgi labais, neslikta ir arī žāvēta jaka gaļa, kaltēta jaka gaļa un vietējie kārtainās mīklas plāceņi. Lijiang akcents tiek likts uz tīrību, tik daudz atkritumu spaiņu droši vien nekur citur Ķīnā nav un šur tur uz sienām rakstīts, ka civilizēti pilsoņi negružo. Pilnas atkritumu kastes rada daudz darba atkritumu izvedējiem, kas kļūst par galveno Lijiang hailaitu..... Pa ielu brauc atkritumu savācēji, kuri pievērš iedzīvotāju uzmanību un ziņo par savu tuvošanos nemitīgi skandinot sintētisku “Happy Birthday to You” melodiju! Tā kā gadījumā, ja jāsvin dzimene un kompānijā ir kāds, kurš grib dziedāt “Happy Birthday to You”, pa priekšu jānočeko vai tuvumā nav kāds Lijiang iedzīvotājs, kurš visu var nedaudz pārprast.
Tā kā Lijiang arī nesavaldzina mūs pa īstam, jau otro rītu pēc kārtas sākam ar kāpšanu autobusā. Šoreiz braucam uz Zhongdian, kuru mūsdienās ķīnieši sauc par ShangriLa. Nosaukumu, protams, ir izdomājuši tūrisma propogandētāji, kas arī cenšas tikt līdzi Lijiang un Dali panākumiem. Ceļš atkal ved uz augšu un droši vien ir riktīgi smuks, bet mums diez ko neveicas ar laika apstākļiem, un lielāko daļu no ceļa pavadam mākoņos un lietū. Ar ierašanos Šangrila esam nonākuši kalnu un tibetiešu valstībā, kaut arī ārpus Tibetas liela daļa no apkārtnes un pašas pilsētas iedzīvotājiem ir tibetieši, ko var labi pamanīt papētot arhitektūru un cilvēkus uz ielām. Kaut arī esam tikai 3200mvjl, ārā ir diez gan auksts, kādi pieci grādi virs nulles un diez ko vazāties apkārt pa pilsētu nevelk, un patiesībā tā skatāmā daļa arī nemaz nav tik liela. Vecpilsēta arī šeit ir uzposta, bet tas nav tāds mākslīgais antīkums, kuru var pa pilnam “apbrīnot” Lijiang, te jau parādās antīkā miksiņš ar mūsdienu vajadzībām, šur tur var manīt gadsimtiem vecās mājās ierīkotas mājīgas kafejnīcas, arī viesnīcas nemēģina iestāstīt, ka te tev būs autentiska Tibetas pieredze, viss iet līdzi ar laiku. Aizlaižam uz tirgu, kurā tirgo visādu augstkalnu stafu un tur mēs sastopam jaka sieru, kas laikam ir viens no piena produktiem, kurus es varētu “nobaudīt” tikai, ja būtu saderējis uz lielāku summiņu. Ja kāds saka, ka Latvijas siers, Rokfors vai Bakšteins smird, jūs maldāties, tas ir tikai patīkams aromiņš, jaka siera tirgones tur mutei un degunam priekšā aizsēju un apkārtne nes pa gabalu, nav brīnums, ka vieta sieriņam ierādīta ārpus pavilijona. Vakarā nejauši nonākam vietējo ikvakara deju pasākumā, kur kā juni tā veci, ar un bez tautas tērpiem, izdanco visādas tibetiešu dejas pašā pilsētas centrālajā laukumā. Ja ir vēlme, var pieslēgties, bet mēs kaut kā pasējam un izvēlamies paskatīties no malas. Pirms gulēt iešanas vēl noskatos kaut kādu filmu par īru un angļu attiecībām starp abiem pasaules kariem, laba filma ja kas, uz seansu ierodas pat pāris vietējās žurkas, kas te netiek uztvertas kā baigā nelaime vai nesmukums. Pa lielam visu Šangrila tūrisma spožumu esam apskatījuši un esam gatavi no rīta pamest Junanu, lai ierastos Sičuanas provincē, kur pirmā pietura mums būs Xiangcheng.

Nīhau!

2009-06-10T23:37:00.000-07:00

Ķīna sākas ar Šenženu, kas ir robežpilsēta turpat Hongkongas pievārtē. Neko vairāk gan kā autoostu un dzelzceļa staciju (viens un tas pats kantoris) neapskatam, bet šādas tādas lietas iekrīt acī uzreiz. Izskatās, ka pilsēta, nu vismaz transporta mezgls pilnībā atkarīgs no HongKongas iedzīvotāju maciņiem, kur šeit atveras, lai iegādātos visādus medicīnas līdzekļus, kā tradicionālus, tā ne tik tradicionālus, puse no autoostas, kas nav maza, izskatās pēc milzīgas aptiekas, kuras plauktos dominē Viagra un Cialis, arī tradicionālais stafs orientēts uz attiecīgo spēju “pacelšanu”, pārējā kvadratūra, kurā neatrodas pa kādai ēstuvei vai preses kioskam ir zobārstu valstība, tā teikt, nomainīs tev kaut visu žokli turpat uz perona arī bez iepriekšēja pieraksta, un izskatās, ka bizness iet, jo hongkongieši brauc uz Šenženu pēc lētākas veselības aprūpes. No norādēm, reklāmām, info stendiem un citām publiskām izkārtnēm gandrīz kā uz burvju mājiena pazūd angļu valoda un arī cilvēki ne pārāk saprot to, ko es gribu viņiem pateikt savā mandarīna akcentā. Kaut kā tomēr izdodas noskaidrot, ka lētāk un ērtāk (par to ērtumu gan var diskutēt) uz Guangžou var nokļūt ar autobusu, kurš divas stundas mūs ved cauri visādām priekšpilsētām, kas attāli atgādina Purciemu vai Salaspili un īsi pirms galamērķa ņem un nomirst. Par laimi diez gan operatīvi ierodas glāējvāģis un autobusu ar visiem pasažieriem pavelk kādus 100 metrus, kur mēs tiekam pārsēdināti citā busā. Guangžou nav gluži mazpilsēta, tagad viņa ir mājas kādiem 11 miljoniem ķīniešu, un uz vienu nakti kādreizējā Kantona kļūst arī par mūsu mājām. Paliekam pa nakti uz Šiaman salas, kas savulaik ir bijusi eiropiešu tirgoņu kvartāls, vismaz arhitektūra nedaudz atgādina mājas. Vakarā izmetam vēl pāris lokus pa naksnīgo pilsētu, kas gar Pērļu upi mirdz vienā neonā, bet zem tiltiem pazaudē savu mirdzumu starp neskaitāmiem gulošiem “bomžiem”, kas ieradušies celt triecienceltnes no attālākām provincēm, cerot uz labāku dzīvi. Atrodam arī galvenos tirdzniecības punktus, Laura šo to jau paspēj iepirkt, bet nosolamies atgriezties nākamajā dienā, jo ir jau vēls. Protams, nevar nepadalīties dienas spilgtākajos iespaidos – tā ir Guangžou policija. Policisti (protams, ne jau visi) pārvietojas uz pagājušā gadsimta vidū ražotiem velosipēdiem, kuriem piemontētas funkcionējošas zili sarkanas LED tipa bākugunis. Pirmais rīts, kad mostamies Ķīnā, sakrāmējam somas, atstājam viesnīcas glabātuvē un laižam riņķot pa pilsētu. Iepirkšanās te ir citā frekvencē nekā jebkur citur. Galvenās iezīmes – lai cik liels vai mazs nebūtu veikals, pārdevēju skaits ir vienāds ar kvadrātmetru skaitu dalītu ar divi, visbiežāk pārdevēji ir vairāk kā pircēji, un nav tā ka pietrūktu klientu. Vēl ir plaudētāji, kas pie veikala ieejas stāv uz beņķīšiem un monotoni izsaucot veikala labākos piedāvājumus sit plaukstas, bet ar tiem jau darīšana nesanāk, atšķirībā no pārdevējiem. Ja reiz tu esi iegājis veicī, tev zibenīgi tiek “piešūts” pārdevējs, kas velkas līdzi, neruna angliski un piedāvā nopirkt pilnīgi visu neņemot vērā tavu gaumi, vecumu, izskata īpatnības, iebildumus vai jebkādus citus faktorus, vienkārši tiek ņemts plaukts un viss tajā atrodamais tiek krāmēts secīgi tev priekšā. Nedod Dievs tu izrādi interesi par kādu no precēm, tas pārdevēja prāt par kādiem 90% jau liecina, ka tu to lietu pirksi. Tā kā cenas nav no augstajām, varbūt arī varētu kaut ko iepirkt, bet tavu nelaimi, lielākā daļa no tirgotavām tādu ekstru kā pielaikošana nepazīst. Vēl dīvaināk ir ar kurpju bodēm, kas pārņēmušas veselu kvartālu un pārbāztas ar da jebkādiem apaviem – veikalā ir tikai 36 vai 37 izmērs, ja tu gribi kaut ko lielāku, zvēri, ka pirksi, mēs tev 20 minūšu laikā sagādāsim. Tā nu ar to šopingu, bet iepirkšanās jau nav vienīgais lauciņš kurā piedzīvot nelielu kultūršociņu, diez gan jautra padarīšana ir arī ēdināšanas iestāžu apmeklēšana. Pirmkārt, 90% no iestādēm ir ēdienkarte tikai ķīniešu valodā, un tur kur viņa ir angliski, ne vienmēr var saprast, kas sagaidāms, pasūtot to vai šito, tāpēc mēs cenšamies izvēlēties ēdienu tur, kur ēdienkartē ir bildītes, vai ēdienu var redzēt pirms viņš tiek krāmēts uz šķīvja. Lielākoties vizuālais nepiečakarē, bet ir izņēmumi, lielāks izaicinājums ir provēt visādas ne tik ļoti vilinošas paskata lietas, un bieži vien arī tās nemaz nav sliktas. Vispār jau ķīnieši ēd pilnīgi visu, jo nenormālāk, jo lielāka delikatese vai labākas dziednieciskās spējas. Tirgū var tikt pie skorpioniem, vabolēm un visādiem citādiem brīnumiem, bet visādos jūras velšu iestādijumos atrodamas visneiedomājamākās lietas, sākot ar sūkļiem, kāpuriem, krupjiem, jūras gurķiem, beidzot ar krokodiliem un bruņurupučiem, un cenas nav tās lētākās. Cita lieta ir tas kā viņi ēd, “Eiropa mūs nesapratīs”, mierīgi to var attiecināt uz ķīniešu galda kultūru, kaulus spļaujam uz galda, ēdam nenormāli skaļi un ātri, un ja neiet tik fiksi, kā gribētos, turam muti 5cm attālumā no trauka, ja šito var visu ievērot, tu esi savējais. Tādas nu ir mūsu atziņas pēc pirmajām dienām Guangžou, redzēs, kā ies tālāk, jo vakarā rāpjamies guļambusā, kas 10 stundas mūs vedīšot uz Nanning.

HongKong

2009-06-09T06:06:00.001-07:00

Honkongā ierodamies īsi pirms deviņiem vakarā, liekas, ka jau kādu desmito reizi aizpildam veselības deklerācju, kas tiek rūpīgi pārbaudīta, tiek izmērīta mums temperatūra un mēs steidzmies pieteikties Ķīnas vīzai turpat lidostā. Ceļā no lidostas uz centru autobusam pārsprāgst riepa, tā nu hostelī iečkojamies tikai ap pusnakti un dodamies gulēt. Pirmais pārsteigums – divpadsmitos naktī tirdzniecības centri un citi veikali ir atvērti, ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Ilgi uzturēties Hongkongā neplānojam, vīzai jabūt gatavai nākamajā dienā un aiznākamajā jau gribam doties uz Ķīnu, tādēļ jau desmitos no rita mēs dodamies skatīt pilsētu, ir doma iegādāties arī kādas vajadzīgas lietas (pirmkārt jau datora lādētāju), bet izrādās, ka ap vienpadsmitiem lielākā daļa veikalu vēl ir slēgti, tā nu pastaigājam pa pilsētu, ko pafočējam, bet tomēr neko no vajadzīgajām lietām neatrodam, tādēļ pēpusdienā Jānis dodas uz elektronikas tirgu, bet es dodos uz lidostu pakaļ pasēm. Kad lidostā priecīga sanemu pases ar Ķīnas vīzu pa visu lapu, konstatēju, ka mums ir piešķirta 30 dienu Ķīnas vīza, kas stājas spekā no izdošanas datuma nevis no iebraukšanas valstī, kā iepriekšējā vakarā mums tika teikts. Līdz ar to vīza jau ir stājusies spēkā, bet lidojums mums ir pēc 31 dienas!!! Man jau, protams,saka, ka valstī var uzturēties vēl 3 dienas pēc vīzas derīguma termiņa, vēl piedāvā mainīt lidojuma datumu. Pēc stundas viņi sola, ka vīzas ar vajadzīgajiem datumiem būs gatavas rīt (un ir arī). Tikmēr Jānis jau šo to iepircis tirdziņā un beidzot varam doties vakariņās! Jau ar Ķīnas vīzām kabatā nolemjam palikt HK vēl vienu dienu, kuru gandrīz pilnība veltam visādu tirgu un veiču apskatīšanai un šāda tāda stafa iepirkšanai. Vispār jau mīts par superlēto elektroniku un foto gadžetiem izrādās bišku maldīgs, bet apģērbi vietejo zīmolu veičos un tirgos ir daudzkārt lētāki kā Latvijā. Tirgus kā jau tirgus, nav diez ko daudz tradicionālā stafa, vairāk visādi loriņi, kas ievesti no Ķīnas, pavisam nedaudz rokdarbu un necilas bet dārgas ēstuves. Runājot par ēšanu, HongKongā badā nenomirsi, jo cenas Eiropas standartiem ir samērā lētas un ēdienkarte gandrīz visur ir arī angliski. Lai arī Honkongā uzturējāmies pāris dienas, mums patika, varētu pat ielikt to vietu sarakstā, uz kurām ir vērts atgriezties!

Kuala Kuala Lumpur

2009-06-09T06:05:00.001-07:00

Trīs dienas Malaizijā izklausās pēc iepriekšējā ieraksta par Melburnu. Kuala Lumpura ir mūsu kārtējais pitstops... Pirmais iespaids pēc ielidošanas, BAIGAIS KARSTUMS. Viesnīcas izvēle paliek vieglāka, jo vajag numuru ar kondicionieri, tādu arī atrodam, paliekam ķīniešu kvartālā, kas ir pašā centrā, tā teikt, jāiesildās pirms došanās uz Ķīnu. Kvartāla galvenais lepnums ir pāris iepirkšanās ielas, kas pa īstam atdzīvojas vakaros, kas arī ir gandrīz vienīgais laiks, kad var pārvietoties bez sajūtas, ka esi saunā. Tirgo viņi visu ko, bet galvenais akcents ir uz pulksteņiem, somiņām, saulenēm un kedām. Ar angļu valodu tirgoņiem neiet gluži tā kā vajadzētu kārtojot pilsonības eksāmenus Anglijā vai Austrālijā, bet puiši necieš no pārlieku lieliem kompleksiem un liek lietā no galvas iekaltās frāzes pie katras izdevības. “Watch this”, “What's this?”, “What is?” ir tas pats “Watches!”, un tādus var dzirdēt ik uz soļa. Mēs gan pārsvarā izejam uz augļiem un vietējo virtuvi. Esam pat atraduši vietu, kur dodamies brokastot visus rītus, cenas varbūt nav tik zemas kā pārējā Dienvidaustrumāzijā, bet ēdiens ir ok un par izvēli sūdzēties ar nevar, vienīgi tas ko viņi sauc par asu Taizemes vai Laosas mērogiem ir ļoti maigs, tā ka nav ko bīties un droši jālūdz bonusā čilī trauks. Ja reiz esam Kuala Lumpurā, jādodas arī uz Petronas dvīņu torņiem, ko arī izdaram, vienīgi neizdodas mums tikt augšā, jo biļetes tiek pa velti dalītas agri no rīta un apmeklētāju skaits ir ierobežots. Neko darīt, paklaiņojam pa viņu tirdzniecības centriem, kas galīgi ne ar ko neizceļas, izmetam loku pa vienu no centrālajiem parkiem, kas veidots pēc iespējas līdzīgs īstiem džungļiem (ir arī mērkaķi) un uz vispārējā atslābuma viļņa tusējamies tālāk pa ķīniešu kvartālu. Turpinam virzīties ziemeļu virzienā un ceturtdienas pēcpusdienā jau esam ceļā uz Hong Kongu.

Trīs dienas Austrālijā

2009-06-09T06:04:00.001-07:00

Trīs dienas Melburnā, tas ir nākošais atskaites punkts pēc Jaunzēlandes. Vispār jau mēs esam diez gan iespaidojušies no Flight of the Concords humoriņa, kas regulāri skar austrāliešus un no Bila Braisona “Down Under”, kas arī nekautrējas ķengurus raksturot kā nedaudz dīvainus, tādēļ no Austrālijas pat nezinām īsti ko sagaidīt. Sākas jau viss ar muitu (robežsardze izrādās pilnīgi miermīlīga), kas konfiscē Laurai mandarīnus, un ilgi domā vai konfiscēt manā somā iestūķēto kaula gabalu (abus bijām deklarējuši), vēl beigās nokrata pirkstu, ka vajadzēja mani štrāfēt, kā es ar savu izglītību neiedomājos, ka Austrālijā nevar ievest augļus. Viesnīcu ilgi nemeklējam, jo palikt taisamies vien divas naktis, atrašanās vieta der, cena der, paliekam. Vēlāk gan sāk likties, ka vajadzēja pameklēt ilgāk, jo bardaks iestādījumā valda gandrīz tik pat mežonīgs kā ritms, kas piektdienas vakarā bungojas caur sienu, kas hosteli šķir no kaut kāda visai populāra kluba, bet tā nu ir cena kuru maksājam par vietiņu centrā. Melburnas centrs ir visai kompakts un orientēties galīgi nav grūti pat bez kartes. Austrālieši izrādās vairāk līdzinās Braisona laipnajam tēlam, cenšas izpalīdzēt un nekautrējas aprunāties, nu līdzīgi kā ar jaunzēlandiešiem. Kaut gan ko mēs par to varam spriest pēc trim dienām vienā pilsētā. Viena lieta gan te ir biškucīt savādāk kā NZ, nacionālais sastāvs ir raibu raibais, pa pilnam aziātu, ķīnieši, turki, indieši, pakistāņi, pat eiropejiskas izcelsmes austrālietim var piemeklēt izskatam atbilstošu valsti, dažkārt pat nav jāliek lietā iztēle, var dzirdēt poļu, grieķu, pat krievu valodas....... redzējām arī vienu aborigēnu. Visa tā ainiņa liekas loģiska pēc imigrācijas muzeja apmeklējuma. Muzejs ir patiešām interesants, baigi sen nebija gadījies muzejā pavadīt veselu pēcpusdienu un doties prom, pēc tam, kad personāls ziņo par slēgšanu. Starpcitu muzejā atvēlēta vieta arī informācijai par latviešiem, kas uz ielām gan netika manīti. Vēl viens no iespaidīgākajiem hailaitiem ir Karalienes Viktorijas tirgus, kurā var iepirkt gandrīz visu ko sirds vai vēders kāro, tur arī pamanamies iefiltrēties Viktorijas štata policijas rokgrupas fanu pūlī, kas ieradušies uz bezmaksas koncertu. Tā nu mēs arī aizvadam Austrālijas dienas, neko īpašu nedaram, vazājamies pa pilsētu, izmetam kādu līkumu ar bezmaksas tūristu busu, aizejam vēl uz Budas dienām, kuras sarīkojuši vietējie “budisti” un budisti... Pirmdienas rītā esam gatavi doties tālāk, bet domājam, ka kaut kad vēl jāatbrauc būs papētīt Austrālijas jautājumu tā pamatīgāk, citādi neērti uzšūt AUS karodziņu uz mugursomas!

Pēdējās dienas NZ

2009-06-09T05:38:00.000-07:00

Laimīgā otrdiena
Kad vēl bija atlikušas pēdējās 3 dienas līdz ābolu sezonas beigām, uznāca lietus. Par lietu mēs būtu priecīgi jekurā brīdī, lasot ābolus, bet ne, kad viss jau tuvojas beigām un ir nepārvarama vēlme pēc iespejas ātrak doties prom no Motuekas. Vienu dienu kaut kā novilkām, lasot pāris kokos palikušos ābolus (jo trešais lasījums jau), bet nākamajā rītā gāza kā ar spaiņiem, tādēļ rīta pusē dodamies uz centru, lai nokārtotu vēl pārs lietas pirms dodamies prom. Ap pusdenas laiku lietus jau ir nedaudz norimis, kad negaiditi saņemam sms no bosa, ka jāsāk strādāt pēc stundas. Diezgan negaidīti, nav arī īpaši patīkami lasīt ābolus, kad koki vēl pilnīgi slapji, bet, jo ātrāk nolasam visu, jo labāk. Kad esam klāt, izrādās, ka vsi nemaz nav ieradušies, mēs jau sākam spriest, varbūt pārējie jau citā blokā un rēķinam, cik dienas vēl tas mums paņems, lai visu nolasītu. Kad ātri piebeidzam kasti, ko iepriekšējā dienā sākām, izrādās, vairs nav, ko lasīt un boss mums paziņo,ka tas arī šajai sezonai viss, jo dēļ lietus pārējie ābolīši vel nav gatavi, un tos lasīs tikai kaut kad pēc nedēļas un nodos sulām nevis eksportam, Pilnīgi negaidīti!!! Neizbaudījām pēdējo kasti!! Esam starā un nespējam noticēt!!! Dodamies uz veikalu pēc kāda dzēriena, lai nosvinētu. Rīt pie bosa mājās bbq!!! juhuuuu!!! Paziņojam Klērai un Kregam, ka mūsu ābolu ciešanas ir beigušās un nosvinam to ar Jāņa gatavotām vakariņam - štovētiem kāpostiem ar desiņām un Klēras gatavu šokolādes musu un vakarā vēl noskatamies vienu no “Flight of the Conchords” sērijām.
Līksmā trešdiena
No paša rīta jau sākam kravāt mantas, kopš mums ir mašīna, mantu mums kļūst arvien vairāk. Un jau ap pusdienslaiku esam klāt uz ābolu sezonas noslēguma atvadu ballti, kur vispirms Mērija, kura jau ir jautrā prātā, pasniedz visiem dāvanas. Visu, kas un kā tur notka nemaz nevar izstāstīt, bet bija jautri, varbut mums nebija tik jautri kā Mērijai, kura šo pasākumu bija uztvērusi ļoti nopietni (viņa bija ieradies garā vakarkleitā un pieskaņotā milzigā cepurē un ik pa laikam nekautrējās izvilkt no savas mugursomas kādu stiprāku dzērienu, ko iemalkot starp alu un vīnu), nebija mums arī tik jautri kā Filam, kurš uzdeva bosam un viņa sievai visādus jautājums, par to, kā un kur viņi iepazinušies pēc tam izsakot viena veida komentārus, bet bija interesanti. Protams, visi apsprieda savu ābolu lasīšanas ātrumu, mums tur nebija ko teikt...
Priecīgā ceturtdiena
Jeee, mēs dodamies prom no Motuekas!Mums vēl ir atlikušas tieši 2 nedēļas Jaunzēlandē. Pirms došanās uz Kraistčērču, no kurienes mums ir lidojums tālāk, vēl ir laiks paceļot! Pēc pāris pavadītām dienām Blenheimā, dodamies uz Austrumu piekrasti, Jānis jau ir papildinājis savus makšķerēšanas piederumus un gatavojas uz lielo copi. Motuekā bijām iesprūduši tik ilgi, ka bijām jau aizmirsuši, cik Jaunzēlande ir skaista. Mūsu ceļš ved caur kalniem, gar jūru, spīd saule un mēs atkal fanojam par visu šo skaistumu. Tomēr es atceros dažas smieklīgas ķibeles, nezinu, kādēļ, bet šajā dienā tās mūs piemeklēja vairāk kā parasti = ))) Kad no rīta gribējām paēst brokastis un uzvārīt tēju, konstatējām, ka palicis viens sērkociņš. Par spīti milzīgam vējam, izdodas aizdedzināt deglīti, bet tā kā tējkannā bija ieliets parāk daudz ūdens, tad... neliels šļaksiens pieliek punktu cerībām uz tēju (protams, mēs esam burvīgā vietā pie jūras kilometriem talu no kādas apdzīvotas vietas). Nākamā ķibele – Jānis jau pēc pāris minūtēm makšķerējot norauj visu savu jauno inventāru un nenoķer lielo zivi.Un vēl viena, ko atceros - vakarpusē, kad esam atraduši jauku vietu pie juras, kur nakšņot un konstatējuši, ka pāris metrus no mums jau guļ roņveidīgs milzenis, mēs, pārvietojot mašīnu, pārbraucam pāri un saspiežam tējkannu = ))) Gan jau bija vēl kas = )))
Pārējas dienas
Nākamā diena iesākas daudz veiksmīgāk un jau ap pusdienaslaiku esam tikuši pie sviesta zivs vakariņām. Dodamies Hanmer Springs karsto avotu virzienā un atkal baudam kalnus. Vakarā atrodam vietu pie upes, kur nakšņot, iekurinam ugunskuru, uzcepam zivi. No rīta pieceļamies nosaluši, bet visapkārt milzīga migla – skaisti! Steidzam vārīt tēju, bet tā kā gāze iet uz beigām, tas paņem kādas 25 minūtes, saslidīties neisdodas, tas nekas, saslidīsimies karstajos avotos! Ceļš ir atkal pasakains, spīd saule, kokos lapas kļuvušas dzeltenīgas, kalnos var redzēt sniegu! Pēc kādas stundas jau esam klāt! Pa apmēram Ls5 baseinos var mērcēties kaut visu dienu. Sākumā ir grūti nomainīt biezās drēbes pret peldkostīmu un doties ārā, jo ir diezgan auksts, bet tas ir tikai līdz iekāp pirmajā baseinā. Ūdens ir karsts no 39-41 grādiem, kā kurā baseinā, pāris sekundēs, lai pārskrietu no viena baseina uz citu var paspēt nosalt. Kopā ir 9 dažādi baseini. Vienkārši fantstiski!!! Var sēdēt un vērot, kā mainās cilvēku sejas, kad viņi iekāpj pirmajā baseinā!
Turpmākajās pāris dienās izbaudam iekšzemes maršrutu līdz Rietumkrastam un tad pa citu ceļu atkal pāri kalniem dodamies uz Kraistčērču. Šoreiz, kad esam augstu kalnos, mūs pārsteidz sniegs, laikam pēdējo reizi sniegu redzējām Latvijā, esm izlaiduši vienu ziemu. Jā, es nevaru nepieminēt, ka Jānis noķēra vēl pāris zušus!!!
Kraistčērča
Galvenais uzdevms šajā pilsētā- pārdot mašīnu, tādēļ pimais, ko daram, dodamies uz jau zināmām vietām pačolet, kādas cenas un kāds piedāvājums. Protams, mašīnu ir nenormāli daudz, nāk ziema un visi tūristi dodas prom. Nākamajā dienā izdrukājam un izlīmējam populārākajos hosteļos reklāmas. Aiznākamajā dienā mums ir pirmais zvans, un dienu vēlāk mašīna jau pārdota. Super! Pēdējās paris dienas paiet svinot, ka mašīna pārdota! See you in Australia!

Jauna zinja

2009-06-01T01:40:00.001-07:00

Taa kaa esam jau kaadu briidi Kjiinaa un liidz pat 22.juunijam te arii turpinaasim uztureeties, paaraak daudz jaunas zinjas blogaa nav gaidaamas, jo Kjiinas valdiiba blogspotu uzskata par valsts droshiibai neveelamu paraadiibu (taa pat kaa youtube). Centiisimies gan atrast kaadu citu veidu kaa ievietot zinjas blogaa, bet pagaidaam neko soliit nevaram. Ja nu ir kas neatliekams vai vienkaarshi veelme uzrakstiit mees joprojaam lietojam epastu vagabundo.mundo@gmail.com!

Alraidii

2009-05-06T23:54:00.000-07:00

Ja kaadam ir zinaama persona vai prsonu grupa, kurai vareetu buut interese par Subaru Legacy iegaadi, dod zinju! Mashiina ir Kraistcheerchaa, taapat kaa mees, liidz naakamajai piektdienai! Kopumaa mums iet OK, ja neskaita faktu, ka nobeidzies kompja laadeetaajs, kaadeelj arii neesam tik biezhi netaa, un nav tik biezhu zinju sheit! Sarauj!

Bez virsraksta

2009-04-15T16:05:00.000-07:00

Lieldienās tāpat kā citās dienās āboliem jābūt apaļiem (ticējums)! Bet par spīti lielai vēlmei strādāt svētkos tikām prom no āboliem uz gandrīz četrām dienām. Jau piektdienā pēc īsa rīta cēliena piebeidzot Jazz, esam ceļā uz Blenheimu, kur apmetušies Lāsma un Saimons, tiekam galā pavisam drīz un sākam atpūsties... Nu patiesībā atpūšanās izpaužās tieši kā atpūšanās no darbiem, kā gluži vienkārša neko nedarīšana, tiesa gan pirmajā vakarā noķeram kādas siļķes, kas sataisijušās nākt no okeāna uz upi, bet sestdiena gan pa lielam paiet uz atslābuma viļņa, bišku papētam pilsētu, kurā iepriekš esam bijuši vien cauri braucot, izmetam leņķi pa lielveikaliem, iepērkam visu normālam piknikam un dodamies uz jūru. Jūra diez gan skarba un vakari diez gan vēsi, bet palīdz ugunskurs un vīns. Svētdienā bišku pakāpelējam pa piekrastes klintīm un panirstam pēc pauām (milzīgs gliemezis, milzīgā, skaistā vākā) un sākam tvarstīt krabjus, rezultātā pamatīgs nosalums un seafood vakariņas jau pilnīgā tumsā. Tā nu paiet arī visas brīvdienas, jo jau pirmdienas pēcpusdienā jābrauc atpakaļ uz ābolu galvaspilsētu Motueku, kurā nekas jauns jau mūs negaida. Otrais lasījums Braeburn kokos.... ja nu vienīgi Marka dzimene, kas ir nākoš sestdien, diez cik tam paliek, es lieku uz 43. Marks (zināms arī kā Suņu vīrietis, Suņuvīrs un Suvenīrs) ir vietējais kadrs, izbijis datorspeciālists, liels spīdveja fans, kurš jau kopš 2001. gada dzīvo autobusā un strādā darzu darbus, kas viņam neslikti padodas, dienā nolasa 3 tonnas kā nieku, nekad nesāk pirms astoņiem, pauzes ņem pēc pulksteņa un mājās reti kad dodas vēlāk kā četros. Markam ir draudzene Pema (zināma arī kā Suņu sieviete un Suņu dāma), kurai pagājušo nedēļ palika 39, abi viņi izskatās krietni vecāki nekā patiesībā ir (jo sevišķi, kad Marks novelk cepuri, kas piesedz pliko pauri), bet tas nav vienīgais, kas viņus vieno, vēl ir purpurkrāsas autobuss (ražots 1942.gadā, nekad nav redzēts ripojam), suns jeb pareizāk sunene Heizela (8 mēnešus vecs Rodēzijas Ridžbeks), kas ir baigā mūsu draudzene, nolaizīs seju lecienā, tiklīdz tiks vaļā no ķēdes, un pīpētprasme. Abi viņi pīpē nonstop, nevar pat manīt mirkli, kad tiek uztīta jauna cigarete, kad tā tiek aizpīpēta, un cigarete nekad nepamet muti, viņa vienmēr kūp, vienalga, vai viņi lasa augšas, apakšas, vai pusdienu pauzē, vai vienkārši pārspriež stratēģiju ar saimnieku. Pīpēšanas jomā nekur neatpaliek cita mūsu kolēģe, Mērija (zināma arī kā Jocīgā pārīša dāma vai Dzērājsieviete), viņai ar nesen bija dzmene, palika 37, cienāja mūs ar garšīgu šokolādes kūku un solījās vakarā kārtīgi piekosties, kas viņai visdrīzāk arī izdevās un par ko mēs it nemaz nebrīnamies, jo viņa par košanu, piekošanos, apkošanos, nokošanos, kodienu u.tml. runā katru dienu. No rītiem reizēm Mērija piemin pohas, bet strādā dūšīgi un neko daudz neīd par plīstošu galvu, nāves tuvumu vai citādi sliktu pašsajūtu, varbūt to var izskaidrot ar visai regulāru alus patēriņu darba vietā. Vispār, viņa varētu būt pati kolorītākā persona mūsu dārza komandā, bet spilgtas personības jau te netrūkts. Kaut vai Mērijas draugs Fils (zināms arī kā Onkulītis, Kukulītis vai Kunkulītis), kas patiesībā nav nekāds viņas draugs, bet gan attāls radinieks, ja mēs pareizi esam sapratuši, izskatās, ka viņam ir kādi 60 gadi, bet visticamāk nav vairāk par 45. Pie vainas ir Fila sirmie pusgarie mati, kas galīgi neiet kopā ar viņa “sērfera imidžu”, kuru veido uz Holdena jumta uzmests dēlis un apeņu tipa šorti. Kopā ar skarbo stilu neiet arī viņa suns, Eindžela, kas ir pus kaķa izmēra plušķis krietni pāri pusmūžam, kurai no mutes rēgojas ārā visi pieci apakšžokļa priekšējie zobeļi, pie tam viņa neganti rej (mēģina riet) uz visiem, kas tuvojas saimniekam. Pats Onkulītis ir samērā nerunīgs, kas man liekas saistāms ar runas defektiem, bet nospert ābolus no ne savas rindas viņš nekautrējas pat citu acu priekšā. Vispār Onkulītis ir viens no tiem kadriem, par kuriem saimnieki diez vai sūdzās, strādāt sāk ar gaismu, pauzes neņem un par katru cenu cenšas nocelt pārējiem pa kādai tukšajai kastei, ja mana, ka āboli iet uz beigām. Viņa centība gan bieži vien atspoguļojas aplauztos zaros un lapām pilnā kastē, bet ne jau viņš tāds vienīgais. Liela raušanas tehnikas cienītāja ir arī Šarlīna (zināma arī kā Kaimiņiene), kas ir šķiet vissakarīgākā un jaunākā no mūsu kolēģiem, viņas talants ir ignorēt aizrādījumus, viņa vienkārši māk ieslēgt pofig režīmu, par ko arī viņu jāapbrīno. Nu jā, vēl Šarlīna ir liela makšķerēšanas entuziaste, nekad gan nav sanācis doties ar viņu kopā pacopēt, bet savas brīvās dienas viņa veltot zivīm. Copes speci ir arī Greiems (zināms arī kā Priekšnieks, Saimnieks vai Vecais) un Karls (zināms tikai un vienīgi kā Puika). Greiemam pieder visa šitā ābolu un bumbieru padarīšana, bet Puika ir viņa dēls. Abi viņi vadā kastes pa dārzu un pārsvarā klusē, neko daudz arī savā starpā nekomunicē. Greiems gan pēdējā laikā ir sācis pļāpāt, droši vien lielākais stress (Royal Gala un Jazz) ir aiz muguras, bet Puiku izvilināt uz kādu sarunu gan nav viegli. Puikam ir kādi 35 gadi, bet nu riktīgs puika, paklausa visam, ko tētis saka un tā.. nu grūti izstāstīt, smieklīgi. Pareizi, vēl Puikam ir suns, Džesija, kurai ir depresija, viņa dažkārt vienkārši sēž un skatās tālumā, dažkārt smilkst, mums liekas tas ir dēļ Kerijas, Priekšnieka sievas jaunās sunenes, kura ir vienā kategorijā ar Fila Eindželu, tā teikt kaķa uzkoda. Hmm... Nu kas ta vēl tāds. Tas laikam viss. Tiem sasodītajiem āboliem-bumbieriem jābūt cauri līdz 25.aprīlim jeb ANZAC dienai (Australian New Zealan Army Corpus), kas ir brīvdiena, bet ta jau manīs kā te ies ar laikapstākļiem un tā!

18 KG

2009-03-13T21:59:00.000-07:00

Āboli joprojām nav mūsu mīļākais laika pavadīšanas veids, ik pa brīdim iezogas prātā doma, ka jāpameklē kāds cits darbs, jo trakāk jau nebūs, bet neizskatās, ka šobrīd kaut kādi darbi tā vienkārši apkārt mētātos, tā nu mēs lamājamies katru dienu un arvien lasam tos..... ābolus. Nav vairs tā kā ar ķiršiem, kad vienmēr palikām cik ilgi vien var, tagad gribas pēc iespējas ātrāk tīt makšķeri mājas virzienā. Runājot par makšķerēšanu, ir jaunumi. Esmu uzstādījis jaunu personīgo rekordu, svētdienas vakarā tiku pie 18kg dzeloņrajas. Stīvs Ērvins ir atriebts, nu vismaz daļēji, jo lielākā raja palika neizvilkta, kaut arī līdz uzvarai bija vairs palikuši nieka pāris metri. Nu tagad pilna saldētava ar raju, jo svaigu uzgrillējām tikai mazu daļiņu, tā teikt, vakariņas četrām personām. Būs kur izvērsties jūras kulinārijas virzienā. Nākošais mērķis – lielais snapers, bet nu par to, kad mērķis būs sasniegts.

Bildes no NZ tik taaaal...

2009-03-09T01:09:00.000-07:00

Kambodžas bildes

2009-03-09T01:06:00.000-07:00

Laosas bildes

2009-03-05T14:31:00.000-08:00

Royal Gala 2 (Straadaa aatraak!!!)

2009-03-03T22:35:00.000-08:00

Cik labi bija tie laiki, kad retinājām šīs pašas šķirnes ābolkokus... Dienā izretinājām pat 80 ābeles. Jā, ābolu lasīšana,pie kā tagad esam ķērušies mēs, nav tiik vienkārša, kā izklausās, problēma ir tā, ka āboli tiek lasīti 3 piegājienos. Pagadām cenšamies saprast, kurus ābolus drīkst lasīt un kuri jāatstāj kokā līdz nākamajai reizei. Rokas nolaidās jau pirmajā dienā, kad saņēmām kaudzēm aizradījumus, ka lasam par daudz, tad par maz, tad pārāk zaļus ābolus, jo bekgraundam jābūt nevis zaļganīgam, bet kremīgam un āboliem jābūt vismaz 75% sarkaniem, bet, jair švīciņas un pareizais tonis, var ņemt arī ne tik sarkanus. Un tā pēc kādas septītās reizes, kad esam saņemuši aizrādījumus, mēs stāvam pie 500 kilogramīgās kastes, kurā atrodas mūsu salasītie āboli, blenžam tiem virsū, skatamies, kā priekšnieks pa vienam sviež nederīgos ābolus ārā, atkal noklausamies, ko var un ko nevar lasīt un ... sākam ienīst ābolus. Dienas beigās vairs nebija iespējams un vairs necentāmies lasīt ātri, jo maksā jau par kasti... tā pat minimālo katrs sev nenopelnījām. Tāda bija pirmā diena. Otrajā dienā strādājām tikai stundu, jo sāka līt, cerējām, ka līs arī trešajā dienā, bet nē. Lai arī pamazam ābolu kvalitāte mūsu kastēs uzlabojas, vienalga nevar salasīt tik daudz, lai sanāktu minimālā alga. Šodien kā reiz satikām savus bijušos kolēģus no Denija orčārda, kuri ir lasījuši šeit ābolus iepriekšējos gados, viņi saka, ka šogad esot slikta raža. Redzēs, kā šonedēļ būs, ja nebūs uzlabojumi, būs jāskatās kādi citi varianti!